Sudraba: Sabiedrībai jāzina patiesība

Fragments no intervijas:

Daļa jautājumu, kuri pētāmi komisijai tā saukto "Rīdzenes sarunu" kriminālprocesa izvērtēšanā, saistīti ar valsts noslēpumu. Komisijā ir vairāki cilvēki, arī jūs, kuriem aizvien nav piešķirta pielaide valsts noslēpumam. Vai tas netraucē pilnvērtīgam komisijas darbam?

Lai strādātu ar informāciju, kas komisijas darbā ir būtiska, var nebūt pielaides valsts noslēpumam, jo visa krimināllieta ir ierobežotas pieejamības informācija un šajā gadījumā nevienam no mums nav ierobežojumu ar to iepazīties. Valsts noslēpums ir operatīvās izstrādes lieta – lai ar to iepazītos, gan nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Komisijas aktualitāti nosaka sabiedrības sašutums. Atbildes, kuras sabiedrība gaida, – kāpēc krimināllieta beigusies bez apsūdzības celšanas. Lai uz šo jautājumu atbildētu, informācijas ir pilnīgi pietiekami, ko vērtēt arī bez pielaides valsts noslēpumam.

Ir konkrētas tiesībsargājošās iestādes un attiecīgi darbinieki, kuri izmeklējuši, vērtējuši un pieņēmuši lēmumus. Vai tas, ka jūsu komisija izvērtē šo lietu, nav sava veida parlamenta neuzticība tiesībsargājošajām iestādēm?

Parlamentārās izmeklēšanas komisija nav tiesībsargājošā iestāde. Komisijas būtiskā loma ir dot atbildi uz jautājumu – kāpēc lietā, kuru sāka jau 2009. gadā un izbeidza 2016. gadā, netika celtas apsūdzības. Sabiedrībai ir svarīgi zināt – ja šajās sarunās parādās pazīmes, ka cilvēki kārto darījumus, domā par darījumiem, kā iegūt sev labumu, izmantojot valsti, likumdošanu, iespējas ietekmēt iepirkumu procesus, kāpēc tur, kur, iespējams, ir gūts personisks labums, nav sekojuši sodi. Vai ir kaut kas, kas traucē pilnvērtīgi strādāt tiesībsargājošajām iestādēm.

Vai pareizi sapratu no jūsu teiktā, ka nebija pamata lietu izbeigt, ka bija nepieciešams rūpīgāk izpētīt lietas apstākļus?

No tās informācijas, kas ir krimināllietā, un izlasot prokurora pamatojumu par lietas izbeigšanas iemesliem, man nav pamata apgalvot, ka prokurors rīkojies kaut kādā mērā neprofesionāli vai ka viņš tomēr varēja celt apsūdzības. Neesmu izmeklētājs vai prokurors, bet, ņemot vērā savu pieredzi, vadot Valsts kontroli, lai izdarītu secinājumus, tiem jābalstās uz konkrētiem faktiem. Revīzija ir līdzīga izmeklēšanai – tev jāzina, ko tu gribi pierādīt, jābūt skaidram plānam, kā tu to dari. Nevar vienkārši ar emocijām izpausties un domāt, ka vajadzētu tā būt. Diemžēl šajā lietā nav to konkrēto pierādījumu, kuri būtu ļāvuši prokuroram celt apsūdzību, kas pierādītu tā sauktās slēptās īpašumtiesības, kas šajā lietā ir viens no būtiskākajiem jautājumiem. Bet KNAB vēl turpina pārbaudi, vai operatīvajā informācijā nav vēl kādu faktu, kas būtu iemesls ierosināt kādus jaunus kriminālprocesus. 

Arī jūs esat pieminēta šajās sarunās, tas, protams, rada negatīvu sabiedrības attieksmi pret jums. Vai šis fakts jums kādā brīdī nelika pārdomāt piekrišanu vadīt komisijas darbu, piemēram, lai novērstu aizdomas par komisijas objektivitāti?

Manuprāt, cilvēkiem beidzot ir jāsāk domāt un jāsaprot, ciktāl informācija ir balstīta uz faktiem un cik tā ir balstīta uz kaut kādiem pieņēmumiem, izdomājumiem un apgalvojumiem. Ļoti gribētos, lai cilvēki, kas izsaka kādu apgalvojumu vai viedokli, balsta to faktos. Tā kā es skaidri zinu, ka nekad neesmu ne ar vienu sarunājusies vai kādus darījumus kārtojusi šādā kontekstā, man pašai jaunums bija manis pieminēšana šajās sarunās. Mēs nekad neviens nevaram zināt, kurā brīdī kāds mūs aprunā. Vēl jo vairāk – tas bija laikā no 2007. līdz 2011. gadam, kad es Aināru Šleseru biju iesūdzējusi tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Šlesers zināja, ka viņu noklausās, to viņš arī publiski jau bija paudis drīz pēc tam, kad šī noklausīšanas bija sākusies, un to nav grūti izmantot kā iespēju otra apmelošanai. 

Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 7. septembra, numurā!