"Ja ir kopējs darbs, konfliktu nav. Ja ir bezdarbs un nabadzība, tad cilvēki sāk skatīties cits citam mutē un kabatā. Strādāt vajag, sākt ražot Latvijas preces," saka J.Streičs. Jautāts, pa kuru laiku strādās, ja atkal tiek organizēti nākamie referendumi un kacināti cilvēki, kinorežisors norāda: "Tas liecina, ka paši to vien dara, kā gādā nākamās konfrontācijas. Ir tādi tipi, kuriem lielākā laime ir runāt par savām slimībām, par savām bēdām. Tad viņi patiesi kaifo un reibst no sava vārguma, ko ceļ godā vai līdz debesīm. Bet, atvainojiet, par kādām ciešanām tie raud? Tie, kas pa īstam cieta, ir sen jau deportēti uz Dieva dārziem. Viņu vietā gaudo tie, kas tagad cenšas iesist politisko kapitālu. Kauna lieta, ka nav vairs cieņā vīrišķība un nosvērtība. Šī ir mana zeme. Es stingri stāvu uz tās. Man priekš sevis vairs nav ko formulēt. To jau izdarījuši mani senči. Formulējums skan manā asinsbalsī. Un referendums to apstiprināja."
J.Streičs uzskata, ka "internets ir pārvērsts par mēslu bedri". Viņš komentārus internetā nelasa, viņš uzskata, ka "bezvārda brīvība nav brīvība, tā ir izlaidība un varmācība pret tiem, kam ir savs vārds". "Pie reizes paziņoju, ka Twiter zem mana vārda publicējās kāds nelietis. Man pat lasīt to ir kauns. Internets ir pārvērsts mēslu bedrē. Domāju, tas ilgs līdz brīdim, kad pasauli satricinās drausmīgas traģēdijas, ko radīs bezvārda slepkavas. Tad cilvēce atjēgsies. Bet tikmēr līst tur ir tas pats, kā rakņāties stacijas nužņikā un vaimanāt: vai, kā te smird, kā te smird!"
Viņaprāt, Latvija aiziet postā, jo patlaban pamesta ir visa valsts pierobeža. "Lauki aizauguši ar krūmiem un latvāņiem. Valda bezdarbs. Dievnami katastrofas priekšā. Taču aktuāli ir runāt tikai par Latgali. Tas ir politisks manevrs, kas apstiprina manas aizdomas par tīšu Latvijas postā dzīšanu. Ziniet, latgalieši ir aizvainoti par šādu apstāvēšanu. Viņi saka: dodiet mums iespēju strādāt, dodiet darbu! Zinu zemnieku, kas beidzis divas augstskolas, pats bijis pasniedzējs – tas ir Valdis Zujs no Rēzeknes novada Pušas pagasta. Viņš grib izvērst savu saimniecību, taču nevar. Zeme visapkārt ir izpirkta, pieder zviedriem. Valdis saimnieko uz īrētas platības. Varu minēt arī dziedošās ģimenes tēvu Andri Eriņu no Rēzeknes rajona Dricāniem. Deviņdesmito gadu sākumā Eriņš pameta režiju, ko mācījās Konservatorijā, un aizbrauca kopt zemi. Lūk, liecība par Latgali! Kāda ģimene, kāds prieks Latvijai par viņiem, bet Andris man šodien saka: zemi, zemi man vajag! Vēl vismaz piecdesmit hektāru, ko apsaimniekot. Viņš paspēj visu – gan dziedāt, gan kaut ko saražot. Tāpat jāpiemin arī Vija Ančāne, lieliskā Aglonas Maizes muzeja saimniece, zemes īpašnieks Jānis Stupāns, Antons Caune Ciskādos un daudzi citi. Mīļie, šīs taču ir fantastiskas saliņas un nav vienīgās, jo Latgalē dzīvo vienreizēji cilvēki! Nu, sakiet, kāpēc gan rīdziniekiem vaimanāt viņu vietā?"