Pārtikas cenas jūlijā pret jūniju ir samazinājušās par 1,2%, kas ir straujākais kritums šajā mēnesī kopš 2003.gada. Tiesa, pirms pievienošanās Eiropas Savienībai pārtikas cenas šajā mēnesī mēdza krist vismaz tikpat strauji, 1999.gadā tās samazinājās pat par 3%. Taču tā laika relatīvi noslēgtais tirgus mazināja dārzeņu importa ietekmi ārpus audzēšanai labvēlīgākā perioda Latvijā, turklāt tobrīd mūsu lauksaimniecība kopumā bija tehnoloģiski daudz primitīvāka un produktu uzglabāšanas iespējas bija daudz ierobežotākas. Tas ietekmēja ne tikai dārzeņus, arī piena ražošanā sezonalitāte bija daudz izteiktāka. Pēc pievienošanās ES situācija ir mainījusies, kopš 2004-2011.gadā pārtikas cenas jūlijā pieauga piecos gadījumos no astoņiem. Runājot par konkrētām kategorijām, gan piena produktiem, gan gaļai jūlijā reģistrēts lielāks cenu kritums šajā mēnesī kopš 1998.gada, diez vai tā ir sakritība. Maizei cenas pieaugušas, bet tas varētu būt skaidrojams ar ļoti straujo graudu cenu kāpumu šovasar, dēļ sausuma ASV, turklāt šī produkta cenas iepriekšējos trīs mēnešos bez redzama iemesla bija kritušās par 1.1%.
Arī kopējā cenu dinamika liek domāt par PVN izmaiņu ietekmi. Vispārējais cenu līmenis jūlijā pret jūniju kritās par 0.5%, lielāka mēneša deflācija kopš 2000.gada bijusi tikai 2009.gadā, kad Latvija bija visstraujāk grimstošā, nevis straujāk augošā ES ekonomika. Vidēji kopš 2004.gada jūlijā cenas ir pieaugušas (par +0.12%), nevis kritušās.
Lai arī PVN samazināšana ir bijis stratēģiski diskutabls solis, no (arī pirms tam ļoti mērenās) inflācijas mazināšanas viedokļa tā acīmredzot ir attaisnojusies, citiem vārdiem, tas bijis efektīvs risinājums neesošai problēmai. Turklāt ietekme uz pārtikas cenām visdrīzāk bijusi lielāka nekā uz kopējo cenu līmeni. Lai arī daži nesen izskanējuši skaļi politiski paziņojumi balstīti tieši uz apgalvojumu, ka PVN samazināšana palīdzējusi tikai turīgākajai sabiedrības daļai, pazeminot ilglietošanas preču cenas, bet neskarot pārtiku, ir vairāki izskaidrojumi tam, kāpēc PVN ietekme izpaudusies tā, kā tas acīmredzot noticis. Pārtikas cenas tiek retāk tuvinātas psiholoģiski nozīmīgiem sliekšņiem (piemēram, 99 lati, 199 lati un tamlīdzīgi), pie kuriem tirgotāji ieinteresēti pieturēties. Pārtika ir prece, kuru cilvēki pērk visbiežāk, labi zina tās vērtību, regulāri salīdzina dažādu ražotāju un tirgotāju piedāvājumu, tāpēc šajā nozarē ir asa konkurence.
Nepavisam nepārsteidz, ka attiecībā uz ilglietošanas precēm PVN samazināšanas ietekme datos nav pat aptuveni nojaušama. Piemēram, cenu līmenis preču kategorijā, kurā iekļauta mājokļu iekārta, ir samazinājies par 0.2% pretstatā 0.14% kāpumam vidēji jūlija mēnešos kopš 2004.gada, bet šogad šajā kategorijā cenu līmenis ir nepārtraukti krities kopš februāra, kas varbūt skaidrojams ar pieaugošu konkurenci, varbūt ar vājo pieprasījumu pēc šiem produktiem no recesijā slīgstošās eirozonas. Audio, video, foto un datu apstrādes iekārtu cenas jūlijā kritušās par 0.6%, bet šai kategorijai vispār raksturīga tehnoloģiju attīstības virzīta ilglaicīga cenu krituma tendence, piemēram, šī gada februārī cenas kritās pat par 1.9%, bet vidējā mēneša deflācija šajā kategorijā kopš 2004.gada bijusi 0.8%.
Iepriekš teiktais nenozīmē, ka PVN samazināšana bija optimāls risinājums, lai palīdzētu mazāk turīgajiem iedzīvotājiem, iedzīvotāju ienākumu nodokļa neapliekamā minimuma celšana būtu vēl labāka, taču pēc šo datu publicēšanas nebūtu godīgi apgalvot, ka PVN iedzīvotāju lielākajai daļai neko nav devusi.
Ja pieņemam, ka nav citu faktoru, kas būtu likuši mēneša inflācijai šī gada jūlijā atšķirties no iepriekšējiem gadiem, tad PVN samazināšanai jau mēneša laikā bijusi ietekme, kuru Finanšu ministrija tai prognozēja ilgākā laika periodā jeb 0.5%. Nav šaubu, ka kaut kādai no nodokļu izmaiņu ietekmei uz cenām jāparādās arī sekojošajos mēnešos.
* komentārs pārpublicēts sakarā ar TV3 raidījuma Nekā personīga sižetu par PVN samazinājumu.