Kādos gadījumos valsts drīkst iejaukties komercdarbībā?
Ja runājam par privātajām izglītības iestādēm, tad jāsaprot, ka tā arī ir komercdarbība vai sociālā uzņēmējdarbība, attiecīgi, rodas jautājums, kādos gadījumos valsts drīkst iejaukties komercdarbībā? Valstij un pašvaldībai būtu jāļauj privātajam sektoram pašiem tikt galā, iejaukšanās pieļaujama tikai un vienīgi izņēmuma kārtā, piemēram, ja kādā konkrētā teritorijā nav neviena komersanta, kurš šo funkciju būtu gatavs veikt. Šobrīd ir vērojams 21.gs. feodālisms, kur feodāļi grib kontrolēt naudas plūsmas, ietekmēt procesus, nodrošināt pasūtījumus saviem sponsoriem utt., kopumā pastiprināt varas un ietekmes centru un noturēties pie varas par katru cenu.
Izglītība ir gan privāts, gan publisks labums un neatkarīgi no tā, ko mēs uzskatām par prioritāti, visas sabiedrības interesēs ir izglītības procesa organizēšana maksimāli kvalitatīvi, tajā pašā laikā iespējami efektīvi izmantojot nodokļu maksātāju naudu.
Bērnu izglītība, manuprāt, ir visnozīmīgākā sabiedrības funkcija, tāpēc tā jāorganizē maksimāli produktīvi.
Saimniekošana nav orientēta uz cilvēkiem
Šis jautājums tikai kārtējo reizi pierāda, ka mūsu valstī saimniekošana ir salīdzoši neefektīva un nav orientēta uz labi izglītotiem, uzņēmīgiem un veiksmīgiem cilvēkiem. Tieši tāpēc jau liela daļa iedzīvotāju izvēlējušies savas idejas realizēt ārpus Latvijas. Ģeogrāfiski mēs atrodamies izcilā vietā, ir ļoti labs klimats, taču saimniekošana ir ļoti neproduktīva.
Ja paraugāmies uz Rīgu, varam secināt, ka šeit ir ļoti plašs privāto bērnudārzu piedāvājums, tas nozīmē, ka pieprasījums ir liels. Un ir arī piedāvājums! Tad kāpēc pirmsskolas izglītības iestādes pilnībā nenodot privāto rokās? Ja princips "nauda seko bērnam" reāli darbotos, tad nebūtu iemesla, kāpēc valstij un pašvaldībai jānodarbojas ar bērnudārziem. Jāsaprot, ka arī pašvaldību bērnudārzi nav par brīvu! Bērnam, kuram izdevies izstāvēt rindu un tikt pašvaldības bērnudārzā, tas ir bezmaksas tikai šķietami, jo par to ar saviem nodokļiem ir samaksājusi visa sabiedrība.
Iemesli, kāpēc pašvaldības nevēlas izlaist no savām rokām bērnudārzus
Manuprāt, ir vairāki iemesli, kāpēc valsts un pašvaldības nevēlas izlaist no savām rokām bērnudārzus. Pirmkārt, tie ir Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļi, kuri tiek apgūti un būvēti jauni vai renovēti esošie bērnudārzi. Pati par sevi bērnudārzu būvēšana jau nav slikta, taču mēs zinām, ka šādos gadījumos nereti tiek izvēlētas pašvaldībai pietuvinātas būvkompānijas, bieži tiek uzpūstas tāmes u.tml. Otrkārt, tas rada darbavietas "savējiem" cilvēkiem. Un par to visu maksājam mēs - iedzīvotāji. Ne tikai maksājam, bet būtiski pārmaksājam. Privātā bērnudārza vadība vienmēr meklēs maksimāli efektīvāko veidu, kā uzcelt ēku vai veikt remontu, jo tas taču ir viņa uzņēmums. Tiks meklēti veidi, kā ar optimāliem līdzekļiem sasniegt maksimāli augstu kvalitāti, lai nodrošinātu savu konkurētspēju.
Jo lielākas izmaksas, jo svinīgāka lentītes pārgriešana
Valsts pārvalde un pašvaldības nereti ir mazas karaļvalstis, un to vadītāji bieži vien domā, nevis par efektīvu saimniekošanu, bet par efektīvām sabiedriskajām attiecībām.
Nereti pašvaldību vadītāji priecājas par iespēju pārgriezt lentīti jauna bērnudārza atklāšanā un pateikt, cik tad šis bērnudārzs ir izmaksājis. Jo lielāku summu var nosaukt, jo svarīgāks viņš jūtas,
nemaz neaizdomājoties, ka izmaksas varēja būt daudz mazākas un racionālākas, bet tad taču notikums neizklausītos tik svarīgs.
Bērnudārzā bez izvēles iespējām
Protams, ka daudz ir izdarīts, un šobrīd pašvaldības līdzfinansē privātās pirmsskolas, tādējādi būtiski atvieglojot ģimeņu maciņus, taču atcerēsimies, kāpēc pašvaldība sāka līdzfinansēt? Jo nespēja visiem nodrošināt vietas pašvaldības bērnudārzos. Vēl jāmin, ka ceļš līdz pašvaldības līdzfinansējumam nemaz nav tik viegls – ir pašvaldības, kurās vispirms jāiestājas rindā uz vietu pašvaldības bērnudārzā, tad jāsaņem apliecinājums, ka šajā bērnudārzā patiešām nav pieticis vietas, un tikai tad var pretendēt uz līdzfinansējumu. Tātad ir pašvaldības, kurās vecākiem nav brīvu iespēju izvēlēties, kur sūtīt bērnu.
Kāpēc vecāki uzreiz nevar izvēlēties privāto bērnudārzu? Šī brīža sistēmā to var atļauties tikai labāk situētās ģimenes. To visu pavada arī valsts nostāja, kur tiek strikti nodalīts – pašvaldības bērnudārzi un tie otri – slikto komersantu radītie, privātie.
Ar vienu roku – veicina, ar otru – nosoda
No vienas puses, valdība uzsver, ka uzņēmējdarbība ir jāveicina, no otras puses – uzņēmējs, kurš izveidojis biznesu izglītības nozarē, nez kāpēc kļūst par slikto tēlu. Lai gan šie uzņēmēji, tāpat kā citi, riskējot ar saviem personiskajiem līdzekļiem, nevis sabiedrības līdzekļiem, rada darba vietas un maksā nodokļus. Uzskatu, ja valsts un pašvaldības beidzot palaistu vaļā bērnudārzus, kuros tās ir burtiski iekrampējušās, un nodotu šo jomu privātajam sektoram, kurš spēj piedāvāt daudz optimālākus un racionālās risinājumus, būtu iespējams nodrošināt mācības šādos bērnudārzos ikvienas ģimenes atvasei.
Privātais sektors nodrošina kvalitatīvu izglītību ar optimālām izmaksām
Ja mēs skaidri redzam, ka privātais sektors var piedāvāt kvalitatīvu un konkurētspējīgu pirmsskolas izglītību, turklāt ar racionālām saimnieciskajām izmaksām, kāpēc tas būtu jādara valstij? Tad atliktu vien nodrošināt līdzfinansējumu, radot vienlīdzīgu piekļuvi pie izglītības ikvienai ģimenei. Ja bērnam pirmsskolas izglītība būtu bez maksas, vai tas, ka to nodrošinātu privātais pakalpojuma sniedzējs, ir problēma? Attīstītajās valstīs ir virkne jomu, kurās valsts apmaksātus pakalpojumus izpilda un nodrošina privātais pakalpojumu sniedzējs. Kāpēc valsts vēlas ar visu nodarboties pati? Lielākā daļa aktīvu joprojām pieder valstij un pašvaldībām, kas no uzņēmējdarbības viedokļa ir ļoti neefektīvi. Sistēma buksē, darbos tiek iekārtoti draugi un paziņas – tāda, lūk, saimniekošana. Kāpēc mums joprojām ir šī padomju laika domāšana, ka valstij uz visa jāuzliek savu ķepu?
25 gadus pēc neatkarības atgūšanas un tirgus ekonomikas ieviešanas joprojām pastāv ļoti atšķirīga attieksme pret privāto sektoru un valsts vai pašvaldību sektoru par labu otrajam. Kādas ir šādas postpadomju feodālisma saimniekošanas sekas: 1990. gadā Latvijā bija nedaudz vairāk nekā 600 tūkstoši bērnu un jauniešu pirms darbspējas vecuma, 2016. gadā šādu bērnu un jauniešu skaits ir ap 300 tūkstošiem. Pēdējos 25 gados uz pusi esam samazinājuši savu bērnu un jauniešu skaitu. Ja tam vēl pieskaita uzaudzēto valsts ārējo parādu ap 40% no IKP, tad varam teikt treknu paldies politiķiem, kas ir pie varas pēdējos 25 gados.
es
Aleksandrs
aha