Diemžēl šis ir gadījums, kad no komunikācijas viedokļa nevar būt divu skatījumu - tā ir bijusi un joprojām ir vienkārši katastrofāla. Vēl vairāk, tieši rupjās iesaistīto personu un to pārstāvju komunikācijas kļūdas ir novedušas pie pašreizējām nepatīkamajām sekām un situācijas. Faktiski šī ir mācību grāmatas paraugstunda - kā nekādā gadījumā nevajag rīkoties.
Parādoties pirmajām ziņām par šo lietu, bija skaidrs, ka informācijas izplatītāju rīcībā nav nekādu oficiālu dokumentu, - pretējā gadījumā tie jau pirmajās dienās būtu publiskoti. Līdz ar to bija pietiekami skaidrs: ziņu izplatītāji cer, ka, publiskojot pirmo informāciju, kaut kādā veidā parādīsies jauni fakti, lai publikāciju sēriju varētu turpināt.
Kas šādā situācijā ir jauni fakti, ko var izmantot medijs vai cits informācijas publiskotājs? No publiskās komunikācijas viedokļa - ne tikai konkrēti dokumenti, skaitļi, aprēķini, bet arī varbūtēji iesaistīto personu reakcija - atbruņojoša atklātība vai, tieši pretēji, iespaids, ka kaut kas tiek noklusēts un slēpts. Arī šāda emocionāli uzlādēta reakcija publikas izpratnē ir fakti - bieži vien pat taustāmāki par sarežģītiem, grūti uztveramiem dokumentiem.
Savulaik ar līdzīgu krīzes situāciju bija saskārušies vairāki valdošās koalīcijas politiķi. Viens pēc otra viņi rīkojās vienādi - vispirms nenovērtēja iespējamos krīzes apmērus un rezultātus, pēc tam cerēja, ka nepatīkamās publikācijas vienkārši izbeigsies faktu trūkuma dēļ, vēl pēc tam nebija pietiekami elastīgi skaidrojumu sniegšanā un sabiedrības noskaņojuma novērtēšanā. Rezultāts - reputācijas iedragāšanas ziņā smags un paliekošs.
Vai viņi paši ir kaut ko no tā mācījušies krīzes komunikācijas ziņā? Šajās dienās žurnālā Playboy lasīju viena šāda politiķa - iespējams, ar vissmagāk iedragāto reputāciju - atziņu, ka salīdzinājumā ar Daugavas plūdumu viņa reakcija esot bijusi pietiekami ātra. Vismaz man šķiet skaidrs: nē, nekāda mācība tālākajam nav gūta.
Kā izrādās, no šīm aizvadītajām krīzēm nav mācījušies arī pašreizējās komunikācijas krīzes skartie.
Tieši viņu izvairīšanās no tūlītējām skaidrām atbildēm, aizbildināšanās ar dienesta un komercnoslēpumiem, ilgstoša klusēšana, kas tomēr nav izturēta līdz uzvarošām beigām un tiek pēkšņi pārtraukta ar emocionāliem, nepārdomātiem paziņojumiem, kuros tāpat nav šo skaidro un atklāto faktu, būtībā palīdzēja informācijas izplatītājiem, "barojot" viņu publikāciju sērijas, piemetot jau izdziestošai ugunij pa jaunam malkas saišķītim un palielinot sabiedrības uzmanību.
Tas nav pārspīlējums - no malas raugoties, vismaz reizes trīs šķita, ka vēl pāris dienas un publikāciju sērija pārtrūks, jo tēma patiešām ir izsmelta.
Taču visas šīs reizes pēdējā brīdī iesaistītās institūcijas vai to pārstāvji faktiski ir glābušas publikāciju autorus, nākot klajā ar kādu neizdevušos, nepārdomātu paziņojumu vai darbību, tā ļaujot "seriālu" sekmīgi turpināt. Pēdējais "malkas saišķītis" - nule klajā nākušās ziņas par īpašu mediju atlasi uz pasākumu, kurā iesaistītās personas un institūcijas vēlreiz skaidrošot notikušo. No komunikācijas viedokļa - fantastisks analfabētisms un katastrofa.
Kāda šādā situācijā būtu bijusi pareizā rīcība? Pēc visa tā, ko manis vadītā aģentūra pārdzīvoja Maximas krīzes nedēļās, un atbilstoši visai tai pasaules pieredzei, ko mēs gan šajā laikā, gan pēc tam apguvām un "pārstrādājām", man patiešām ir viedoklis par, manuprāt, pareizo komunikāciju šādā situācijā.
Lai cik tas varbūt skanētu dīvaini mūsu gadsimtā, izeja ir - ja ne patiesa nožēla, tad vismaz uzskatāma, saprotama, pārliecinoša atklātība. "Man nav, ko slēpt" - tā ir nesatriecama stratēģija.
Kā jau minēju, neņemos spriest par pašreizējās komunikācijas krīzes faktoloģisko būtību, taču skaidrs ir viens - jau pirmajās pāris dienās bez kavēšanās atklājot galvenos faktus, nevis radot iespaidu, ka tos pa vienam vien izvelk drosmīgi mediju pārstāvji, krīze būtu beigusies, nemaz tā pa īstam nesākoties.
Gluži tāpat kādam politiķim, kuram nodokļu optimizētāja zīmogs ir uzspiests vismaz uz ļoti ilgu laiku, savulaik, krīzei sākoties, būtu pieticis ar tūlītēju atklātību un vainas nožēlošanu.
Būtu tas izdarīts laikus, informatīvais vilnis nekavējoties saplaktu, - bet tā tas pārvēlās pāri politiķim, kurš tāpat beigu beigās bija spiests gan vainu nožēlot, gan atvainoties, - bet bija jau par vēlu.
Protams, cilvēks ir tā uzbūvēts, ka viņam - vienalga, politiķim, beķerim vai inženierim - jau kopš bērnības grūti ir atzīties, grūti ir būt atklātam, grūti ir atzīt vainu, it īpaši, ja iekšējas pārliecības par savu vainu nemaz nav.
Taču komunikācijas teorija un prakse pierāda, ka ir reizes, kad tas ir un paliek labākais risinājums, savukārt novilcināšana un astes ciršana pa mazam gabaliņam cerībā uz brīnumu - vissliktākais.