Vai tiešām atalgojuma apmērs ir vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki nevēlas darboties politikā vai aiziet no politikas? Kā personāla vadītāja neesmu pārliecināta, ka tas ir patiesais iemesls. Aiziešanas sarunās, mēģinot uzzināt patiesos iemeslus, ļoti bieži minētais atalgojums ir tikai fasāde citiem iemesliem – savstarpējām cilvēciskajām attiecībām ar kolēģiem, konfilkts ar vadītāju, darba vides apstākļi, izaugsmes iespēju trūkums un citi.
Manā skatījumā, būtisks ir Ministru Kabineta veidošanas un ministru amatu kandidātu atlases vai piesaistes process un darba vide Ministru Kabinetā.
Cik mērķtiecīgs ir bijis kandidātu meklēšanas process? Vai kandidāti ir novērtēti, lai saprastu viņu atbilstību ministra amata prasībām? Vai tiek noskaidrota cilvēka motivācija strādāt politikā? Kad uzņēmums meklē augstākā līmeņa vadītājus, tiek veiktas uzvedības intervijas, prasmju un kompetenču testi, personības testi, tiek pārbaudītas atsauksmes. Pat pasakās varoņiem tiek doti uzdevumi – pārbaudījumi, kas jāveic, lai iegūtu karaļvalsti. Latvijā ministru kandidātiem pat nepārbauda svešvalodas prasmi. Nākamajiem ministriem nāksies vadīt visas Eiropas jomas politiku pusgadu, kamēr Latvija būs prezidentējošā valsts Eiropas savienībā. Nāksies vadīt sēdes, uzstāties Eiropas Parlamentā. Vai tiek pārbaudītas zināšanas Eiropas jautājumos? Vai tiek pārbaudītas svešvalodu prasmes? Vai tiek izvērtētas kandidātu vadības prasmes? Vai tiek ievāktas atsauksmes no sadarbības partneriem? Iegūts viedoklis no sociālajiem partneriem – arodbiedrībām, darba devējiem, no nevalstiskajām organizācijām? Kā partijas pārliecinās, ka viņu rīcībā ir objektīva informācija par kandidātu stiprajām un attīstības jomām?
Lieciet visiem kandidātiem uzņemt piecu minūšu video angļu valodā, kur viņi pastāsta savu redzējumu nākošajiem četriem gadiem ministra amatā, par nozares stratēģisko attīstību. Lieciet ministra kandidātiem nospēlēt lomu spēli – notiek pikets pie viņu nozares ministrijas. Izspēlējiet lomu spēles - 1:1 ar Ingu Spriņģi, diskusijas Dombura studijā vai Sastrēgumstundā.
Cik lielā mērā Ministru prezidente kā ministru tiešajai vadītājai ir iespēja pašai izvēlēties profesionāļus savā komandā? Tas manā skatījumā palielinātu iespēju, ka ir savstarpējā cilvēciskā saderība, "ķīmija" starp kandidātiem un tiešo vadītāju, labvēlīgāks psiholoģiskais klimats valsts vadības komandā.
Cik pievilcīga ir darba vide Ministru Kabinetā? Kāds ir darba un ģimenes līdzsvars? Cik pievilcīgs ministra amats būs četru bērnu māmiņai? Vai būs iespēja atvaļinājumu pieskaņot bērnu skolas brīvlaikam? Kāds būs atbalsts? Cik ģimenei draudzīgs ir Ministru Kabinets? Vai Ministru Kabinetā ir telpa, kur māmiņai pabarot bērnu, pārtīt zīdaini? Cik elastīgs ir darba laiks? Kādas ir rūpes par ministru veselību un vai tiek piedāvātas mācības stresa pārvaldībai? Vai ir darbinieku atablsta programma stresa, krīzes situācijām? Vai Ministru Kabinets iegūtu „Ģimenei draudzīga komersanta” statusu no Labklājības ministrijas? Aicinu Ministru prezidenti veidot Ministru Kabinetu par ģimenei draudzīgu institūciju un pieteikties Labklājības ministrijas „Gimenei draudzīga komersanta”statusam. Šī emblēma uz Ministru Kabinetaa durvīm Brīvības bulvārī manā skatījumā palielinās iespēju piesaistīt ministru amatiem kompetentus kandidātus un jo īpaši sievietes.
Mana novērojumi darba tirgū rāda, ka arvien vairāk cilvēku (īpaši talantīgi) meklē un izvēlas jēgpilnu darbu - tādu, kas sniedz viņiem sajūtu, ka viņi maina pasauli, ne tikai pelna naudu. Tieši tādus kā vēlētāja un personāla vadītāja es arī sagaidītu jaunos ministrus – gatavus uz pāris gadiem izkāpt no savas pašreizējās komforta zonas un motivētus mainīt Latviju un pasauli.