"Kontaktējoties ar patvēruma meklētājiem, es viņiem vienmēr jautāju, kas viņiem patīk Latvijā. Parasti viņi atbild, ka patīk cilvēki. Patvēruma meklētāji Muceniekos atrodas tādos kā siltumnīcas apstākļos. Iespējams, ka tie, kas paliks Latvijā, vēlāk saskarsies ar skaudrāku attieksmi," pastāstīja Pičukāne.
Patvēruma meklētāji saka, ka viņiem patīk arī Latvijas daba, jo viņu dzimtenē daba ir pilnīgi cita. Tie, kuri ir redzējuši jūru, runājot par to ar sajūsmu. Izzināt, kas no Latvijas ēdieniem garšo patvēruma meklētājiem, ir grūtāk, piemēram, papriku mēs ēdam pilnīgi citādi nekā viņi. Toties viņiem garšojot Latvijas siers, bet desas gan netiekot slavētas.
Pičukāne atzina, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti stereotipiski savā domāšanā. "Atceros, vienā no manām pirmajām grupām bija kāds vīrietis ar lūgšanu krellēm rokā. Nodomāju: tas nu gan ir fanātisks islāmticīgais, bet izrādījās, ka viņš ir vienīgais kristietis tajā grupā," pastāstīja metodiķe.
"Mēs apzināmies, cik svarīgi ir mācīties latviešu valodu ne tikai nodarbībās, bet arī dzīvē un darbā. Es gribu pateicībā noliekt galvu Mucenieku skolotāju priekšā, kuri par patvēruma meklētājiem rūpējas arī savā brīvajā laikā," uzsvēra Pičukāne. Patvēruma meklētājus, kuri vēlas, viņi aizved un pieraksta bibliotēkā, lai šie cilvēki varētu lasīt grāmatas. Skolotāji savā brīvajā laikā aizved patvēruma meklētājus uz savu dārzu.
"Es gribētu, lai Latvijā būtu vairāk pozitīvo stāstu par integrāciju. Ne reliģijas, ne tautības nav labas vai sliktas, ir tikai labi vai slikti cilvēki," uzsvēra Pičukāne.