Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Panteļējevs: Mūsu ceturtais maijs

Jau divdesmit otro reizi atzīmējam 4. maijā pieņemtās Latvijas PSR Augstākās padomes deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» gadasvētkus. Ir izaugusi jau vesela jaunā audze, kam šis notikums nav viņu dzīves reālās pieredzes sastāvdaļa, bet gan tāds pastāsts.

Kurš, līdzīgi kā jebkurš stāsts vai vēsturiska fotogrāfija, laikiem ritot, var sākt gan pabalēt, gan apvīties ar dažādām leģendām, gan izkrāsoties jaunās krāsās. Tomēr, lai nu ar ko, bet ar stāstu par 4. maiju mums vajadzētu būt rūpīgiem un saudzīgiem, jo šis stāsts ir būtiska visas nācijas atmiņas sastāvdaļa, tāda sastāvdaļa, kas daudz var nozīmēt nācijas pašapziņai un līdz ar to arī svarīga grūtībās, ko vēsture mums piespēlē šodien un gatavo vēl nākotnē.

1990. gada 4. maijā Latvijas valsts neatkarība vēl netika atjaunota. Ar 138 deputātu no 201 balsojumu šajā dienā pieņemtā deklarācija bija drīzāk tāds nodomu protokols. Par apņemšanos par katru cenu atjaunot 18. novembrī nodibināto un četrdesmitajā gadā iznīcināto latviešu neatkarīgo valstiskumu, neskatoties uz citām «vēsturiskajām realitātēm», par kurām mums daudzi neslinkoja atgādināt. Bija tādi, kas atklāti ņirdza par šo «naivo» nodomu, vēl tagad atceros dažu interfrontiešu deputātu, sevišķi Dīmaņa un Aleksejeva, ironizēšanu par šo «dīvainīšu» latviešu ieceri. Šī ironizēšana palaikam bija sāpīgāka pat par atklātiem draudiem.

Pēc 4. maija iesākās tā sauktais pārejas periods, kura gaitu vai ilgumu neviens nespēja prognozēt. Neviens neparedzēja ne nākamā gada janvāra barikāžu notikumus, ne 21. augusta puču Maskavā, ne pat tūlīt pēc deklarācijas pieņemšanas 15. maijā pie Augstākās padomes ēkas notikušo PSRS karaskolu audzēkņu un personāla ārdīšanos. Nevienam no šiem notikumiem nebija iepriekš izstrādāta precīza pretrīcības plāna. Nebija armijas, nebija ieroču, nebija vēl izvirzītajam mērķim pakārtotu valstisku struktūru. Vai tā bija taustīšanās tumsā?

It kā - jā, bet patiesībā - nē. Jo deklarācijas pieņēmēju pusē bija spēks, kas bija stiprāks par jebkuriem sīki izstrādātiem taktikas plāniem. Tas balstījās uz trim vaļiem. Nē, tas vēl nebija nepārprotams atbalsts no tā sauktās brīvās pasaules valstu puses, Rietumi paši vēl toreiz bija gana dezorientēti par notiekošo PSRS un ar grūtībām spēja pieņemt vecās pasaules kārtības sabrukšanas sākumu (atcerēsimies, ka ASV atzina mūsu neatkarību tikai tad, kad izcīnījām «brīvlaišanu» no Borisa Jeļcina).

Pirmais spēka avots bija sinerģija starp latviešu tautas un citu PSRS tautu, turklāt ne tikai lietuviešu un igauņu, centieniem pēc brīvības. «Par jūsu un mūsu brīvību» - šis Leha Valensa izveidotās kustības Solidaritāte lozungs tajās trauksmainajās dienās nebija kaut kāda abstrakcija, bet tam bija konkrēts praktisks saturs. Mums sāpēja, kas notika Azerbaidžānā vai Gruzijā, un viņiem sāpēja, kas notika pie mums. Tāpat kā mums sāpēja ne tikai tas, ko staļinisms bija pastrādājis Latvijā, bet ko tas bija pastrādājis arī Krievijā.

Otrs sabiedrotais bija tā neārstējamā puve, kas bija caurēdusi degradējušos padomju sistēmu no tās apakšām līdz pat augšām, vienkārši tā iemesla dēļ, ka marksistiskā utopija nespēja izturēt vēstures pārbaudījumu un visi mēģinājumi to pielabot vai uzprišināt tikai vēl vairāk to sagrāva. Cik smieklīgi šodien skan to atsevišķo «vēsturnieku» spekulācijas par to, ka visa PSRS sabrukšana bija smalki izstrādāts KGB plāns. Vēsture vienkārši norēķinājās pati ar sevi.

Bet abi šie faktori - tie tikai veidoja vēstures momentu. Pēc dažādajiem stāstiem, ko skatām dažādo bijušo padomju tautu tālākā attīstībā (pārceļošana no PSRS uz NVS), redzam, ka iznākumi šim momentam varēja būt arī citādi. Bet ne Latvijā. Jo 4. maija deklarācija nebija kādas saujiņas revolucionāru intelektuāļu izlolots papīriņš. Tas bija koncentrēts un dūrē konsolidēts nācijas viedoklis, par tā pieņemšanu bija atbildīgs un par to balsoja ne tikai tie, kas cēla rokas Latvijas (vēl) PSR Augstākās padomes sienās, bet arī visi tie, kas skaitīja balsis ārpus šim sienām gan Rīga, gan Latvijas novados. Un katru minūti, katru stundu pēc tam ikkatrs tā laika politiskajos amatos esošais juta sev pakausī visu šo cilvēku elpu, tāpēc nekāda atkāpšanās, piekāpšanās vai novirze principā nebija iespējama. Cik smieklīgi, kā to nesaprata tie nožēlojamie emisāri un emisāriņi, kas vēl līdz pat nākamā gada augustam pa dažādiem kaktiem mēģināja dažu labu mūsu politiķi «vest pie prāta», ar «diemžēl» jāatzīmē arī daži labi Rietumu diplomāti.

Jo politiķi nepiederēja sev vai savām partijām, vai saviem grupējumiem. Gadās taču arī tādi brīži, izrādās, tas ir iespējams! Un tad neviens mērķis, izrādās, nav par lielu, tas nav jāsaskaņo ar to, ko «citi» padomās, tad galvenā mēraukla mums pašiem - varam būt mēs paši.

Pasaka? Bet tas bija ne tik sen, un tā bija patiesība.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē