Tas nav viegli izdarāms kaut vai tāpēc, ka atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm mūsu pašvaldību vēlēšanas nebūt nav tikai konkurence starp vispārnacionālajām partijām ar kaut kādām vienotām politikām pašvaldību pārvaldību jautājumos. Ir daudzi raibi rūtaini vietējie saraksti dažādās Latvijas pašvaldībās. Un arī tās pašas lielās partijas pašvaldībās savā starpā ir veidojušas visjocīgākās koalīcijas, kas nu nekādi neatbilst šo partiju uzvedībai un pašpasludinātiem principiem, un sarkanajām līnijām nacionālajā līmenī. Līdz ar to, lai nebūtu «ūdeņains», iznāk par katru pašvaldību runāt kā par atsevišķu stāstu, kas, protams, viena komentāra ietvaros nav iespējams.
Var, protams, šajā kakofoniskajā situācijā vainot lielās Saeimas partijas, ka tās nav izveidojušas pietiekami spēcīgu reģionālo tīklu ar stiprām pirmorganizācijām uz vietām. Taču arī šis partiju reģionālais vājums pats par sevi jau ir daļējs rezultāts kaut kam citam. Tam, ko es nosauktu par visai īpatnēju Latvijas iedzīvotāju pilsoniskuma filozofiju. Proti, to, ka Latvijas pilsoņi dažkārt vāji saredz kontekstu starp visas valsts politiku, no vienas puses, un savas sētas politiku, no otras puses. Starp valsti un sevi. Un tāpēc arī bieži pašvaldības politika un intereses netiek uzskatītas par tādu organisku valsts politikas un interešu elementu. Bet drīzāk pašvaldības tiek uzskatītas par tādu «savējo» grupu iepretim «viņiem». Nu tiem «viņiem», no kuriem jāmāk «izsist» labumus.
Kāds iebildīs - nu bet Rīgas vēlēšanas tomēr ir savādāks stāsts. Patiešām, tur par reālu varu savā starpā cīnās lielās Saeimā pārstāvētās partijas. Tomēr te arī vērojamas savas īpatnības vēlētāju uzvedībā. Piemēram, dzirdu latviešus sakām - nu nevar to Saskaņu laist pie varas valstī, pat valdošajā koalīcijā ne, bet nu Rīgā - lai jau tas Ušakovs valda, viņam nemaz tik slikti nesanāk. Vai vēl dzirdu sakām - vispār es esmu Vienotības balsotājs, bet nu tā Baiba Broka ir tik forša (ko, protams, nevar noliegt). Vai vēl šizofrēniskāk - es iešu un balsošu par Vienotību, bet Sarmīti Ēlerti svītrošu. It kā tā nebūtu bijusi pati Vienotība, kas nosauca tieši Sarmīti Ēlerti par sava Rīgas saraksta līderi un tātad par galveno atbildīgo Vienotības Rīgas programmas izpildē.
Tieši tāpēc man ir aizdomas, ka pašvaldību vēlēšanas pašas par sevi nebūs nekāds indikators valdības stiprumam vai ģenerālmēģinājums lielajām Saeimas vēlēšanām (kā tas parasti ir vairumā Rietumeiropas valstu). Jo vēlētāju galvās tik jocīgas bites var spietot pašvaldību vēlēšanu dienā, ka kaut ko no šo vēlēšanu rezultātiem prognozēt par nākošā gada Saeimas vēlēšanām būtu vairāk nekā avantūristiski (kas varbūt arī nav slikta ziņa, piemēram, Reformu partijai).
Kaut gan tā nevajadzētu būt, nu vismaz Rīgā, kur tā reāli par varu cīnās Saeimā pārstāvētās partijas. Jo tomēr katra no tām nav tikai savējo grupa, bet pārstāv atšķirīgas ideoloģiskas nostādnes, arī ļoti konkrēti atšķirīgus saimniekošanas konceptus. Nu ja jums patīk Saskaņas centrs un Ušakovs, tad uz priekšu - bet tam nevajadzētu būt balsojumam tikai par Ušakova frizūru un mīlestību uz kaķiem. Vai koncertiem krastmalā. Bet balsot par viņu, domājot, ka valdībā gan tādu nevar laist, ir tas pats, kas pašam priecīgi saņemt algu aploksnē un tajā pašā laikā cepties par «tiem valsts izzadzējiem tur augšā». Tas tomēr būtu arī pastarpināts balsojums par viņa saimniecisko un sociālo politiku un atzinība tam, ka šāda politika varētu būt noderīga arī valsts līmenī.
Un sacensība starp Broku un Ēlerti nav skaistumkonkurss Miss Rīga. Nu vismaz - ne tikai. Aiz katras no tām tomēr stāv konkrēta partija ar saviem labumiem un sliktumiem, kurus mēs tīri labi pazīstam un ko nevajadzētu aizmirst izvērtēt, apskatot labāk vai sliktāk retušētās dāmu fotogrāfijas un klausoties viņu retušētās runas.
Kāds var sacīt - nu ko tur tā iespringt, kāpēc katrs nevar balsot, kā grib, un pēc pazīmēm, kādas nu katram patīk? Un vispār - kā mums to māca Alvis Hermanis - vairākums parasti ir stulbs, bet pareizās atbildes vienalga jāprasa mazākumam, «speciālistiem».
Tad nu mums, tam «stulbajam» vairākumam, ir vēl viena nedēļa ko apdomāties. Vai tiešām tādi esam? Ja stulbums ir tāda samērā relatīva lieta, tad manipulējamība - tas gan ir samērā taustāms fenomens (starp citu, viens veids, kā manipulēt ar vairākumu, ir iegalvot, ka tas ir stulbs). Un visvieglāk manipulējams ir cilvēks, kas pieķeras detaļām un ir slinks padomāt par kopsakarībām. Jo detaļas ir tik vienkārši atlasīt un pasniegt uz šķīvja ar zelta maliņu. Un vēl mums jāsaprot, ka visa Latvija - tā tomēr ir viena sēta un viena ģimene. Un pašvaldību vēlēšanas Rīgā ir tikpat svarīgas kā vēlēšanas Zilupē. Jo pazaudēt Latviju varam, ne tikai pazaudējot Rīgu, bet pazaudējot arī Zilupi.