Ir zināmi dauzi vēsturiski citāti par valsti. Diezgan populāri un dažkārt jau pat apnicīgi ir piesaukt bijušā ASV prezidenta Džona Kenedija vārdus - nejautā to, ko Amerika ir devusi tev, bet jautā, ko pats esi devis Amerikai. Protams, Amerikas vietā katrs var iedomāties to valsti, kas nu kuram aktuāla. Nezinu, kā citiem, bet man šis citāts no laika gala tā sevišķi nav paticis. Tas licies tāds nedaudz andelmanisks. Lai cik labi tas varbūt arī ir domāts, bet tomēr sanāk - es un valsts stāvam tādas kā letes katrs savā pusē un tad nu tirgojamies, kas nu kuram ko dos un ko nedos, kurš pirmais un kurš otrais.
Man labāk patiktu parunāt par kādu citu slavenu citātu valsts sakarā. Francijas karalis Luijs XIV, saukts vēsturē arī par Saules karali, esot teicis - valsts, tas esmu es. Vēsturnieki vēl līdz šim strīdas, vai Saules karalis ir bijis svētība Francijai vai posts tās tautai. Bet lai ar šo jautājumu tiek galā paši franči (mums atliek iespēja baudīt Versaļas grandiozitāti). Interesantāk ir nedaudz pameditēt par pašu šo izteicienu.
Ir tādas divējādas sajūtas par šo ambiciozo Saules karaļa frāzi. No vienas puses, nemaz nav tik jauki, ja kāds tā sirdīgi ir iedomājies - valsts, tas esmu es. Piemēram, vai neesam piedzīvojuši situāciju, kad nācies kārtot kādu savu jautājumu ar šādu vai tādu ierēdni. Jūs saņematies un dodaties uz kādu valsts vai pašvaldības iestādi. Un kas jūs tur sagaida - viens riktīgs saules karalis, kurš klausās jūsu «niecīgo» vajadzībiņu, bet uz sejas viņam tā arī uzrakstīts - valsts, tas esmu es. Bet jūs... tās mušiņas un mušiņi, no ko jums no manis atkal vajag. Un jūs kaunīgumā un pazemībā pat aizmirstat, ka šis saules karalis saņem algu no jūsu maksātajiem nodokļiem (starp citu, arī Luijs XIV Versaļu būvēja no tautas nodevās samaksātās naudas). Un, protams, to neatceras arī viņa majestāte, bet dara, kā viņš uzskata par pareizu, un, ja jums nav kādi zīmīgi «papildu argumenti» (piemēram, pazīšanās galmā), tad jūsu jautājumiņa liktenis var viegli kļūt par karaliska untuma upuri. Un dažreiz tas skar ne tikai vienu cilvēku, bet pat veselas grupas, kad, piemēram, ierēdņi tikai pēc sev pašiem vien saprotamas loģikas sabrūvē kādu lēmumu, regulējumu vai pat likumu. Un uz kaut kādiem jautājumiem, iebildumiem un argumentiem, ja vispār atbild, tad atbild - valsts, tas esmu es.
Un ne jau tikai atsevišķi ierēdņi mums ir saules karaļi. Tos redzam arī politikā. Lai kā man simpatizētu mūsu izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa enerģiskais un apbrīnojami spītīgais revolucionārisms, tā vien izskatās, ka arī viņš šobrīd izvēršas par tādu sava veida saules karali. Tikai nedaudz citādā interpretācijā, proti, Roberta Ķīļa variants ir - Latvijas augstākā izglītība, tas esmu es. Nu bet tie pārējie - rektori, profesori, docētāji, studenti - tie ir reakcionāri, reformēties negriboši rāpuļi, labākajā gadījumā sliņķi vai vienkārši nesaprotošie, bet sliktākajā gadījumā - vispār pretvalstiski elementi vai postpadomju domāšanas recidīvi. Pat koalīcijas partneri, piemēram, Ina Druviete, neko šajā lietā nesaprot. Un nav jau tik daudz jautājums par to, vai saules karalim Ķīlim ir taisnība vai netaisnība. Jautājums ir par to, kā Ķīlim ies ar šo savu izglītības reformu «versaļu». Kādam taču tā arī ir jābūvē, un diez vai pietiks, ka tikai viens pats, ar savu galmu, to ļoti grib. Un Luija XIV arsenālā bija nedaudz citādi līdzekļi, kā «motivēt» Versaļas būvētājus, nekā tas ir demokrātiskas valsts ministram.
Ir jau vēl arī citi pašpasludinātu saules karaļu piemēri. Vieni - tiesiskums, tas esmu es; citi - stabilitāte un izaugsme, tas esmu es; vēl arī - opera, tas esmu es. Arī citi, droši vien katrs varēs nosaukt kādu piemēru.
Un tomēr. Un tomēr. Ir šajā daudz apspēlētajā vēsturiskajā Francijas karaļa frāzē savs saprātīgais, racionālais kodols, par ko ir vērts aizdomāties. Vai nav tā, ka mēs paši pārāk bieži skatāmies uz valsti kā uz kaut ko no ārpuses, no blakus. Kad sakām un pukojamies - valsts nedara to, valsts nedara šo, valsts nedod, valsts neinteresējas, valsts nerūpējas, valsts mūs nesaprot, valsts mūs pazaudē… Un tad brīnāmies, ka kāds iemanās to valsti sev prihvatizēt. Visādi saules karaļi un karalīši. Bet varbūt nevajadzētu šo saules karaļa mantiju tā lēti mētāt pa grīdu, bet mums ikvienam pašam uzņemties un pielaikot to sev - valsts, tas esmu es. Kad runājam ar ierēdni (it sevišķi, kad bikli klauvējam pie viņa kabineta durvīm), kad runājam ar politiķi… un arī tad, kad domājam, vai maksāt nodokļus vai ne.
Tikai ar ļoti nepieciešamu turpinājumu - valsts, tas esmu es… un arī tu, un tu, un tu. Mēs. Latvijas valsts, tas esam mēs.