Otra, pretēja viedokļa paudēji uzskata, ka šīs atļaujas dod iespēju Latvijai attīstīt ekonomiku situācijā, kad pārējā Eiropā un pasaulē kopumā joprojām valda ekonomiskā nedrošība.Atzīšos, šī likuma darbības sākumā arī es biju visai kategoriski noskaņots pret to. Taču iedziļinoties, nācās atzīt, ka īsti racionālu argumentu pret pašu principu nemaz nav. Pārsvarā tās ir tikai emocijas, kuru pamatā drīzāk ir ne pārāk pozitīva cilvēku vēsturiskā atmiņa un atsevišķas atļauju piešķiršanas sistēmas nepilnības, kuru lielāko daļu nav nemaz tik grūti novērst.Kādi tad ir tie galvenie argumenti, kas tiek minēti pret atļauju piešķiršanu? Pirmais arguments: Atļaujas saņēmušo investīcijas īstenībā nemaz nav investīcijas, jo lielākā daļa šo investoru tikai nopērk īpašumu, piemēram, ēku vai dzīvokli Jūrmalā vai citur Pierīgā, bet paši tajā neuzturas. Komentārs: Tās tomēr ir investīcijas, kas pilnībā atbilst vispārpieņemtam ārvalstu investīciju jēdzienam. Tā ir naudas plūsma no citām valstīm, kas tiek ieguldīta uzņēmumu kapitālā vai citos aktīvos, tajā skaitā arī nekustamajos īpašumos. Protams, ja uzturēšanās atļauju saņēmušais jaunais īpašnieks savā īpašumā neuzturas, vai uzturas maz, tad ekonomiskais efekts būs mazāks, nekā, ja viņš tajā dzīvotu pastāvīgi, tērējot naudu, tātad, maksājot arī nodokļus. Taču nav tā, ka no šādām investīcijām nav nekāda labuma, kā dažkārt tiek apgalvots. Jebkurā gadījumā īpašums (ja runa ir par mājokli) vispirms tiek radīts, tātad tiek veikti plānošanas, projektēšanas un būvniecības darbi. Projekta ietvaros tiek izmantoti būvmateriāli, iepirktas mēbeles un citi mājas piederumi. Arī pēc būvniecības pabeigšanas īpašums tiek apsaimniekots, pat ja saimnieks tajā neuzturas - apkurināts, apsargāts un tamlīdzīgi. Par īpašumu tiek maksāts īpašuma nodoklis. Tas viss kopumā rada gan darbavietas, gan ieņēmumus valsts un pašvaldību budžetos. Ja ir gadījumi, ka ārvalstu investors iegādājas zemi tikai tādēļ, lai iegūtu uzturēšanās atļauju, bet pats to neapsaimnieko, tad tas jautājums ir risināms, normatīvajos aktos paredzot īpašniekam noteiktas zemes lietošanas saistības, kuru nepildīšanas gadījumā zemi viņam var atsavināt. Otrais arguments: Ārvalstu investīcijas palielina izmaksu līmeni vietējā tirgū, kas samazina Latvijas starptautisko konkurētspēju, tajā skaitā arī rūpniecībā. Komentārs: Daļēji tā ir taisnība, jo no iepriekšējā punkta izriet, ka investīcijas rada darba vietas un ienākumus, tātad rezultātā arī papildus pieprasījumu tirgū. Taču, kamēr nekustamo īpašumu sektors nav "pārkarsis", par ko liecinātu krass darbaspēka trūkums, pārslogotas celtniecības nozares jaudas un būvniecības izmaksu straujš pieaugums, tirgus ir līdzsvarā. Nekustamo īpašumu attīstība notiek gluži tāpat, kā jebkuras citas nozares izaugsme. Jāpiekrīt, ka zināma regulācija ir nepieciešama, jo, šī no starptautiskā tirgus viedokļa ir tā saucamā "netirgojamā" nozare, kuras produkcija nav eksportējama, tātad atkarīga no iekšējā tirgus pieprasījuma. Sabalansētā tirgū ražošanas cenu, izmaksu un algu mērens pieaugums ir dabisks līdz ar darba ražīguma un produkcijas kvalitātes uzlabošanos. Pagaidām nekādas "pārkaršanas" pazīmes nozarē nav novērojamas. Taču, lai “treknajos gados” pieredzētais nekustamo īpašumu bums vairs neatkārtotos, vēl ir jāveic papildus regulēšanas pasākumi. Par to nedaudz tālāk.Kas attiecas uz rūpniecību, tad, pie sabalansētas situācijas nekustamo īpašumu tirgū, bažām par it kā iespējamo negatīvo uzturēšanās atļauju ietekmi uz rūpniecību nav pamata, lai gan šajā tautsaimniecības nozarē problēmu netrūkst. Taču īstie to iemesli ir pavisam citi un tie nav meklējami nekustamo īašumu jomā.Trešais arguments: Ar uzturēšanās atļauju izsniegšanu saistīto investīciju pārmērīga koncentrācija atsevišķās vietās - pilsētās vai novados, noved pie nekustamā īpašuma cenu līmeņa un zemes kadastrālās vērtības nesamērīgas palielināšanās, tādējādi ierobežojot Latvijas iedzīvotāju iespēju iegādāties īpašumus šajās vietās.Komentārs: Taisnība. Šāda izteikta koncentrācija atsevišķās vietās jau ir novērojama. Pašvaldībām būtu jāņem vērā vispirms vietējo iedzīvotāju vairākuma intereses un attieksmi pret tā vai cita veida ārvalstu investīcijām. Taču to rīcībā esošo regulēšanas instrumentu klāsts ir ierobežots. To var labot, ieviešot kvotu sistēmu pilsētu un novadu griezumā. Var noteikt, ka, piemēram, reizi gadā pašvaldības iesniedz valdībā priekšlikumus par vēlamo uzturēšanās atļauju kvotu skaitu savā teritorijā, pēc kura tad vadās Pilsonības un Migrācijas lietu pārvalde, piešķirot ārzemniekiem kvotas. Papildus, vēlāk varētu ieviest arī kvotu izsoli. Tas būtu papildus pašregulējošs mehānisms - "prestižās" vietās, pēc kurām liels pieprasījums, arī kvotas cena automātiski būtu augstāka. Līdz ar to pieaugtu valsts un pašvaldību ieņēmumi. Savukārt pašreizējie priekšlikumi administratīvā veidā noteikt maksimālo kvotu līmeni 300, 500, 900 vai kādā citā apjomā, bez jebkādas analīzes un racionāla pamatojuma, nav nekas cits, kā padomju laika funkcionāru domāšanas veids, kas ved arvien dziļāk birokrātijas un korupcijas purvā.
Gadījumā, ja uzturēšanās atļauju piešķiršanu pašreizējos ekonomiskajos apstākļos tiks nolemts atcelt vispār, nekustamo īpašumu cenu kāpums, līdz ar to arī investīciju plūsma, protams, apstāsies. Taču tā rezultātā sajutīsim arī nodarbinātības samazināšanos, kas līdz šim bija epizodiski uzrādījusi nelielas pozitīvas tendences. Droši vien varam gaidīt arī lielāku no valsts aizbraukušo darbspējīgo iedzīvotāju skaita pieaugumu. Sagaidāms, ka sabremzēsies jau tā vārgā ārvalstu privāto investīciju plūsma citās nozarēs (arī rūpniecībā), mūsu visai nelabvēlīgā uzņēmējdarbības klimata dēļ, kura ne pārāk pozitīvo "imidžu" krietni pabojās vēl viens aizliegums vai administratīvi ierobežojumi.
Ceturtais arguments: Nepieciešams izveidot īpašu fondu, kurā uzturēšanās atļauju pieprasītāji papildus iemaksātu noteiktu naudas summu, kas būtu avots, piemēram, infrastruktūras sakārtošanai, demogrāfijas problēmu risināšanai un tamlīdzīgi.
Komentārs: Tas bija mans priekšlikums vienā no agrākiem rakstiem. Taču šobrīd domāju, ka, ņemot vērā mūsu vājo administratīvo kapacitāti, tas pārāk sarežģītu visu procesu. Daudz vienkāršāk ir noteikt to ieņēmumu proporciju no uzturēšanās atļauju izsniegšanas, kādā tie sadalāmi starp valsts un pašvaldību budžetiem. Šos ieņēmumus tad arī var izlietot infrastruktūras attīstībai vai kādiem citiem mērķiem.
Piektais arguments" Mums nav vajadzīgi jauni iebraucēji.
Komentārs" Jau iepriekš noskaidrojām, ka ievērojama daļa uzturēšanās atļaujas saņēmušo, Latvijā uzturas ierobežotu laiku. Te nu būtu pašiem jāizšķiras, tas ir labi vai slikti? Vai nav jocīgi, ka nereti vieni un tie paši cilvēki uzstāj, ka negrib ne acu galā redzēt iebraucējus, bet, no otras puses pārmet, ka viņi šeit neuzturas? Nevajadzētu ignorēt, ka likumdevējs, ieviešot imigrācijas likumā attiecīgās normas, jau iepriekš paredzējis, ka uzturēšanās atļaujas tiek piešķirtas uz laiku. Tādēļ šī likuma norma arī ir formulēta kā termiņatļaujas. Tādēļ bažas, ka Latviju atkal pārpludinās imigrantu straumes, apdraudot valsts neatkarību, ir, teiksim tā, nedaudz pārspīlētas.
Arī bažas par to, ka ar uzturēšanās atļaujas ieguvušo palīdzību Maskavas "garā roka" iegūs arvien lielāku politisko ietekmi Latvijā, nav īsti pamatotas. Drīzāk jau tieši pretēji - vismaz daļa to, kas gatavi ieguldīt naudu Latvijā pret uzturēšanās atļaujām, dara to sava kapitāla un pašu drošības dēļ, jo ne vienmēr uzticas savas valsts varai vai, dzīvojot zem tās "jumta", jūt politisku un psiholoģisku diskomfortu. It īpaši tas attiecas uz Krievijas kultūras inteliģenci, kas varbūt nav ļoti tuva latviešu kultūrai, jo nav uzkrājusi saskarsmes tradīciju ar to. Taču liela tās daļa ir vēl tālāka no labi zināmajām savas tēvzemes politiskās kultūras "manierēm". Tādēļ jebkādu "Maskavas ietekmes" palielināšanos, viņi uztvertu kā personīgu apdraudējumu, no kura vēlējušies patverties, iegūstot uzturēšanās atļaujas Eiropā. Šādi cilvēki drīzāk uzskatāmi par Latvijas neatkarības aktīviem atbalstītājiem, nevis grāvējiem, lai cik dīvains šāds apgalvojums dažiem nešķistu.
Pasaule un cilvēki mainās. Valstu robežas vairs nav šķērslis globālām cilvēku un kapitālu plūsmām. Norobežoties no tām, sabūvējot politiskus "aizsargmūrus" un administratīvus aizliegumus, nav savu iekšējo problēmu risinājums un uz pasaules fona tas izskatās nedaudz naivi un vecmodīgi. Neglītu iespaidu par Latvijas politisko vidi rada arī veids, kā uzturēšanās atļaujas tiek izmantotas par politiskā tirgus ieroci. Arī līdzšinējās sabiedrības integrācijas politikas neveiksmes liecina, ka ir jāmeklē elastīgāki mehānismi, kas balstītos uz stimulēšanas un pašregulēšanās principiem, skaidriem un ilgtermiņā stabiliem noteikumiem kā iekšzemē, tā arī attiecībā uz iebraucējiem un to investīcijām no citām valstīm.