Fragments no intervijas:
Ir iespaids, ka viens no galvenajiem iemesliem lielajam šokam noteiktā cilvēku daļā par Trampa uzvaru ir tas, ka tradicionāli ir pastāvējis kāds "sāpju slieksnis" politiskajā retorikā, kuru pārkāpjot politiķim tas netiek piedots. Savukārt Tramps ir atļāvies ļoti daudz, un acīmredzot vēlētāji viņam to ir piedevuši.
Tas ir jautājums par t. s. politkorektuma robežām, un šīs robežas arī Eiropā, starp citu, ir paplašinājušās. Kāpēc lai tas nenotiktu Amerikā? Turklāt jāņem vērā arī pietiekami bieži piesauktā situācija, kad abi kandidāti bija izcili nepopulāri, tātad notika izvēle par t. s. mazāko ļaunumu. Un, ja izvēle nav par to, kurš labāks, bet kurš ir mazāks ļaunums, tad kandidāta vaļības retorikā tiešām var nelikties tik būtiskas. Angļu valodā ir tāds izteiciens, ka neparasti laiki prasa neparastus risinājumus... Pēc Otrā pasaules kara Rietumu sabiedrībās veidojās pieradums, ka "mums iet labi". Ar dažādām nobīdēm un tomēr. Un tad pēkšņi izrādās, ka pieradums vairs nesaskan ar realitāti. Šādā situācijā cilvēki var akceptēt arī neparastāku retoriku, atvainojos, ja tas skan ciniski.
Man ir versija, ka Trampa izteikšanās modelī perfekti nostrādāja "mīnusi kļūst par plusiem", jo cilvēki saskatīja tajā sevi. Nu, viņš vienu dienu saka vienu, pēc mēneša ko citu, dažkārt sarunā nejaucības utt. Tieši kā visi normāli cilvēki! Ja mēs nenosodām par to sevi, kāpēc lai mēs nosodītu Trampu?
Es saprotu domu. Mēģinot iejusties amerikāņu vēlētāju domu gaitā, es varu iedomāties arī tādu "ķēdīti": mums ir bijuši dažādi prezidenti, Bušs, Obama, it kā atšķirīgi, tomēr zināmā mērā piederīgi noteiktam profesionālu politiķu slānim, kas kopumā zina, kā jāuzvedas un kā jārunā. Un šo prezidentu darbības rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Rodas jautājums: varbūt pamēģinām kaut ko pavisam citādu?
Tas gan arī nozīmētu, ka amerikāņi ļoti paļaujas uz kopējās sistēmas nesagraujamību – ja var atļauties eksperimentus.
Domāju, ka tieši tā, ka viņi neredz pamatu baidīties. Viņi taču nejūtas tādā situācijā kā mēs, kuriem kaimiņvalsts karājas kā liela lāstaka virs galvas.
Es gan runāju par bažām, ka valsts vadītājs ar autoritārām slieksmēm var saārdīt sistēmu tā, ka rodas problēma viņu pēc pilnvaru cikla mierīgā ceļā "aizbalsot" prom.
Vienalga, domāju, ka sistēma spēj izturēt, pat ja kāds ar, kā saka, revolucionāro pārliecību sāk uzdarboties.
Turklāt arī politikā, lai ko cilvēks kādā posmā sarunā, muguras piemērojas krēslu atzveltnēm. Ja mugura ilgstoši nepiemērojas atzveltnes formai, galu galā sliktums ir pašai mugurai – tā sāk sāpēt.
Labi, slikti, bet tā ir. Neaizmirsīsim arī to, ka Tramps galu galā ir uzņēmējs. Līdz ar to viņš varbūt pat labāk nekā t. s. profesionālie politiķi saprot, ko nozīmē svārstības biržā, valūtu kursa kritums utt. Un, ja viņš mestos, teiksim tā, dažādu trakumu taisīšanā, tad tas galu galā ietekmētu viņa personīgo labklājību. Tas varētu būt bremzējošs mehānisms.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 10.novembra, numurā!