Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Metropolīts Aleksandrs: Dievs ir visiem viens, un arī Latvija mums ir viena

Otrdien, 7.janvārī, saskaņā ar seno Jūlija kalendāru vecticībnieki un pareizticīgie kristieši svin Ziemassvētkus. Latvijas Pareizticīgās baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs sarunājas ar Latvijas Radio 4 žurnālisti Valentīnu Artjomenko un laikraksta Diena komentētāju Sandri Toču.

Rietumu sabiedrībā bieži nesaprot, kāpēc Austrumu baznīca Ziemassvētkus un citus svētkus atzīmē pēc vecā stila. Kāpēc pareizticīgajiem tas ir svarīgi?

Vispirms gribu teikt, ka Latvijas Pareizticīgajā baznīcā latviešu pareizticīgās draudzes - tās, kas to grib, - Ziemassvētkus jau atzīmēja un svinēja. 24. decembra vakarā kalpoju Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu baznīcā, un tur bija dievkalpojums latviešu valodā tiem latviešiem, kuri Ziemassvētkus grib svinēt pēc jaunā stila. Bija pilna baznīca. Tiem, kuri Latvijā Ziemassvētkus grib svinēt pēc jaunā stila, pareizticīgā baznīca to atļauj. Pats piedalījos šādā dievkalpojumā un apsveicu pareizticīgos latviešus ar Kristus dzimšanu.

Kāpēc lielākā daļa pareizticīgo tomēr svin pēc vecā kalendāra?

Tāpēc, ka tur, kur sākās Ziemassvētki, tur, kur ir dzimis Kristus, Bētlemē, tur līdz pat šim laikam Ziemassvētki tiek svinēti 7. janvārī. Tur ir milzīga VI gadsimtā uzbūvēta pareizticīgo bazilika, kuras pagrabā atrodas silīte, kurā gulēja Kristus. Tā ir Jeruzalemes Pareizticīgā baznīca. Jeruzalemes patriarhātā, kas atrodas Izraēlas, Jordānijas un citu valstu teritorijā, svētkus svin tikai pēc vecā stila. Viņi nevar atzīt jauno stilu, jo tur uz vietas tradīcija turpinās divus tūkstošus gadu un tā nemainās. Redziet, Rietumu kalendārs, ko izmanto katoļi un luterāņi, tiecas atbilst astronomiskajam laikam, bet arī šis kalendārs jau ir par vienu dienu novecojis. Vecais, pareizticīgo, kalendārs ir Mēness kalendārs, tas ir senais kalendārs. Tāds, kāds ir ticis izmantots Austrumos, Ēģiptē, Aleksandrijā no senseniem laikiem. Kristus ir dzimis pēc vecā stila. Vairāk nekā četrdesmit gadu pirms Kristus dzimšanas bija pieņemts Jūlija kalendārs, ko Romā pieņēma Jūlijs Cēzars, bet Palestīna bija Romas province tajā laikā. Kristus piedzima pēc šī kalendāra, un mūsu baznīca uzskata, ka tā bija providence, ka tika pieņemts šis kalendārs, tāpēc to atzīst. Bet Gregora kalendārs tika ieviests ievērojami vēlāk. Tas ir uzbūvēts pēc citiem principiem un kādreiz tiks mainīts. Bet Jūlija kalendārs nemainīsies.

Vai prognozējat, ka turpināsies politiķu strīdi par to, vai arī pareizticīgo Ziemassvētkos jāpiešķir brīvdiena?

Ko gan es varu prognozēt? Es neesmu politiķis, un par politiķiem labāk nerunāt. Bet, ja es būtu politiķis un man būtu iespēja piešķirt svētkus, es tos piešķirtu visiem - gan pareizticīgajiem, gan katoļiem, gan luterāņiem, gan vecticībniekiem. Kāpēc gan nevar sarīkot cilvēkiem svētkus? Kāpēc? Mēs labāk runājam par traģēdijām. Un traģēdijas notiks. Tāpēc ka mēs negribam rēķināties ar citiem cilvēkiem. Lūk, mums ir svētki, bet jums lai nav svētku! Kāpēc? Psalmos sacīts, ka mēs dzīvojam sešdesmit septiņdesmit gadu un puse no tā ir smagas pūles un slimības. Tik maz mēs dzīvojam, un tik maz mēs labus darbus darām! Bet pienāks taču arī tiesas diena. Un Rakstos ir teikts, ka bez labiem darbiem ticība ir nedzīva. Nevar tikai ticēt un neko nedarīt. Tad kāpēc mēs nevaram sarīkot svētkus - saviem draugiem un savai ģimenei? Un kāpēc mēs to nevaram izdarīt valstij? Ekonomikai būšot zaudējumi - to taču ir pat smieklīgi apspriest. Ne tikai mēs, pareizticīgie, te esam, ir vēl 70 tūkstoši vecticībnieku, kuri Latvijā dzīvo no senseniem laikiem. Lai cilvēki iededz eglīti, nevis ieslēdz televizoru, lai parunā par dzīvi, nevis sēž internetā, lai redz ģimeni. Es nekādi nevaru saprast, kāpēc ar tādu ietiepību nedod cilvēkiem šos svētkus. Es būtu politiķis, es visiem dotu svētkus, un visi visu paspētu. Mans vecaistēvs Latgalē svētkos nekad nestrādāja. Nāca lietus, viņu sauca sienu vākt. Bet viņš teica - kas to saliedēja, tas to arī izkaltēs. Bija daudz zemes, bija liela ģimene, svētkos nestrādāja, un visu paspēja. Cilvēkam ir jābūt cilvēkam. Dievs mums visiem ir viens, nav divu. Un kāpēc ģimenē mēs cits citu cienām, bet valstī necienām? Latvija tomēr mums visiem ir viena. Visiem citam cits ir jāmīl un jāciena, nevis jātur aizdomās.

Kādi, jūsuprāt, ir svarīgākie aizgājušā gada notikumi, kurus atceroties, iespējams, mūsu Latvijas sabiedrībai būtu jāizdara kādi secinājumi?

Aizgājušajā 2013. gadā, protams, bija pozitīvas norises Latvijas valsts un sabiedrības dzīvē. Bet tas, kas notika Zolitūdē, bija ļoti neparasti, negaidīti un traģiski. Tas visus mūs satrieca līdz dvēseles dziļumiem. Katrs notikums cilvēkam kaut ko māca. Cilvēka dzīve kopumā sastāv gan no labiem darbiem, gan, protams, kļūdām. Jo nekļūdīgs un bez grēka ir vienīgi Dievs. Mēs visi esam cilvēki, dzīvojam un paklūpam katru dienu. Kā mēdz sacīt - zirgam ir četras kājas, un tas var paklupt, bet cilvēkam ir divas kājas. Un arī cilvēks var klupt. Bet pats galvenais, lai mēs neatkārtotu mūsu kļūdas, mūsu neizdarības un vainas.

Ko mums māca Zolitūdes notikums?

Tas, kas notika Zolitūdē, vērš mūsu uzmanību uz to, ka vairāk ir jādomā par tautu. Par cilvēku. Kad kāds no mums ir aizrāvies un vairāk domā par bagātību, par slavu un godu, par sevis izcelšanu un paaugstināšanu, tad, protams, cilvēks aizmirstas. Bet bagātībai ir tāda īpašība. Ja cilvēkam ir miljons, viņam noteikti vajag divus. Pēc tam trīs arī ir maz, vajag vēl. Cilvēciskās kaislības nekad nebeidzas. Tās nevar piesātināt, tās ir bezgalīgas. Tāpēc evaņģēlijs cilvēkam sniedz mācību, lai viņš varētu laikā apstāties. Ja tu dzīvo un tev viss ir, nevajag gribēt vēl vairāk. Ja ir iespēja, lūdzu. Jo Dievs jau neaizliedz to izmantot. Bet vajag rīkoties tā, lai visiem būtu labi. Lai nenotiek nelaime, lai nebūtu nepatikšanu, lai netiktu nodarīts pāri apkārtējiem. Tā arī Zolitūdē. Dokumentos viss kārtībā, bet dzīvē ne tik kārtībā. Jo rūpes par cilvēku ir aizgājušas otrajā plānā. Protams, tas tā notiek, ja mēs gribam būt tikai bagāti un slaveni. Domāju, ka šādus gadījumus Dievs Kungs pieļauj, lai mēs padomātu par cilvēka dzīves jēgu. Stādieties priekšā, cilvēki aizgāja vienkārši uz veikalu pēc piena un maizes. Neatvadījās taču no tuviniekiem. Nepateica, piedod, es aizeju uz visiem laikiem! Neviens to nevarēja izdarīt. Jo neviens nezināja, kas ar viņu notiks pēc stundas vai divām. Pateica, es tūlīt būšu atpakaļ! Un aizgāja. Turklāt ne viens cilvēks, bet daudzi.

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka Dievs mūs brīdina. Mēs, cilvēki, šeit uz zemes nedzīvojam tūkstoš gadu un vairāk. Mēs esam mirstīgie. Mūsu dzīvība ir ļoti trausla. Cilvēks šodien ir, bet rīt viņa nav. Ir sakāmvārds - krekls miesai tuvu, bet nāve vēl tuvāk. Mēs nekad nezinām, kas ar mums notiks. Tāpēc Dievs brīdina - padomā, tu neesi šajā pasaulē mūžīgs. Evaņģēlijā ir tāda līdzība, kuru stāsta Kristus saviem mācekļiem - apustuļiem. Kāds ļoti bagāts cilvēks savos īpašumos savāca milzīgu ražu. Sabūvēja jaunas noliktavas un ēkas. Un teica: lūk, es savācu vīnogas un maizi, sataisīju vīnu, man tagad visa ir daudz. Tagad es savai dvēselei teikšu - dziedi un priecājies katru dienu, jo tu esi bagāts! Bet Kristus saka - ak, neprāti, tu nezini, ka šonakt pat es paņemšu tavu dvēseli no tava ķermeņa. Zolitūdes notikums mums ir atgādinājums padomāt par mūsu dzīvi, par to, ka tā ļoti ātri paiet.

Pilnu interviju ar metropolītu Aleksandru lasiet pirmdienas, 6.janvāra, laikraksta Diena 4.-5.lpp.!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kampaņa vai rūpes?

Diskusijas par pārtikas produktu augstajām cenām Latvijā, salīdzinot ar līdzīgām precēm gan Baltijas kaimiņvalstīs, gan arī tālākās Eiropas valstīs, ar lielāku vai mazāku regularitāti uzvir...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē