"Vai pētījumiem par nabadzību Latvijā var vai nevar ticēt? Datu ir pietiekoši vai tomēr par maz? Kāda ir reālā situācija? 04.11. raidījumā „Nekā personīga” izskanējušie intervijas fragmenti un vēlāk interneta ziņu portālos publicētais raidījuma materiāla pārstāsts ir izraisījis asu un plašu klausītāju un lasītāju reakciju. Domājot par sociāli atbildīgu zinātni Latvijā, arī LU SZF mācībspēki un pētnieki šoreiz nevar neizteikt savu viedokli", teikts vēstulē.
Tās autori uzdod jautājumu, vai situācija Latvijā ir tik slikta, kā tiek attēlots pētījumos? Varbūt, ka tas ir mēroga jautājums – kamēr mēs skatāmies globāli, pēc ANO tautas attīstības indeksa Latvija 2011. gadā atradās augstajā 43. vietā, ierindojoties starp 47 valstīm ar augstu tautas attīstības indeksu (kopējais indeksa aprēķinos iekļauto valstu skaits ir 187). Mēs dzīvojam labāk kā Kongo, Lesoto vai Meksikā. Tomēr, tikko skatāmies ES mērogā, situācija mainās un Latvija atrodas daudzos rādītājos pēdējās vietās. Vai tiešām ir pamats šaubām, ka visi pētījumi kļūdās un patiesībā dzīve Latvijā ir skaista un bagāta arī ES kontekstā?
Vēstules turpinājumā tās autori atgriežas pie jautājuma, vai tiešām Latvijā dzīve ir tik slikta? "Arī interneta komentāros bija redzamas piezīmes par brīvdienās pārpildītajiem lielveikaliem, kas neliecina par nabadzību. Te varētu teikt, ka jautājuma formulējums nav precīzs. Latvija ir dažāda, kā to rāda arī pētījumi. Turīgākajiem Latvijas iedzīvotājiem dzīve tiešām ir ļoti laba. Tomēr kāda dzīve ir tiem, kuri dzīvo uz un zem nabadzības sliekšņa? Pēc Labklājības ministrijas datiem nabadzībā dzīvo katrs piektais Latvijas iedzīvotājs, bet pēc neatkarīgo pētnieku grupas Re-Baltica aprēķiniem 18% Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam un bez valsts sniegtā sociālā atbalsta tādu būtu 40%. Kāda dzīve ir viņiem? Kāds ir šo cilvēku sociālais portrets? Latvijā ir 160 000 ES pārtikas paku saņēmēji, darbojas 56 zupas virtuves, kuras trūcīgajiem izsniedz 5000 siltu porciju dienā. Protams, šos cilvēkus neredzēs drūzmējamies lielveikalos un pārtikušu pilsoņu ikdienas redzes lokā viņi praktiski nav redzami. Jāatzīmē, ka zem nabadzības sliekšņa vai tuvu tam dzīvo ne jau tikai bezdarbnieki, kas nemaz nevēlas strādāt. Iedzīvotāju nabadzīgāko slāni veido arī bezdarbnieki, kas vēlas strādāt, tur ir arī pensionāri, invalīdi, medmāsas, pārdevējas, apkopējas, ugunsdzēsēji, naktssargi, laukstrādnieki un daudzi citi zemu atalgotu profesiju cilvēki. Pētījumi rāda, ka arī viena vecāka ģimenes un daudzbērnu ģimenes visbiežāk atrodas uz nabadzības riska sliekšņa. Labklājības ministrijas (LM) apkopotie dati liecina, ka "bērnu nabadzība Latvijā ar katru gadu pieaug un kopš 2008.gada ir strauji samazinājies arī bērnu materiālās nodrošinātības līmenis – 2008.gadā tādu bērnu, kuriem netika nodrošināts viss nepieciešamais, kas bērnam vajadzīgs veiksmīgai dzīves gaitu uzsākšanai, bija aptuveni trešā daļa (36%), bet 2010.gadā - jau gandrīz puse (48,5%). Vai neticēt arī Labklājības Ministrijas datiem? Vai zema dzīves kvalitāte un vāja sociālā sistēma būtu visu šo cilvēku, jo īpaši bērnu, personiskā problēma? Re:Baltica veiktā pētījuma rezultāti apliecina sociālās drošības ekspertu teikto – Latvijas nodokļu un pabalstu sistēma ir izdevīga turīgajiem, kamēr cilvēki ar zemiem ienākumiem cīnās par izdzīvošanu. Tomēr, kaut arī nodokļu un pabalstu sistēma, augstais bezdarbs un ģimenes uzturēšanai nepietiekošais atalgojums daudzās nodarbinātības nozarēs ir sabiedrības problēma un ir jārisina valstiski, problēmas risinājums lielākoties tiek rasts personiskā līmenī. Piemēram, izvēloties emigrēt uz valstīm, kas piedāvā labāk atalgotu darbu un citādi veidotu sociālās drošības sistēmu. Latvijas tautas attīstības pārskata (2010/2011) aprēķinos kopējais pēdējo 10 gadu laikā aizbraukušo skaits svārstās starp 141 000 (minimālais novērtējums) un 169 000 (vidējais novērtējums), atsaucoties arī uz dažu ekspertu aplēsēm par 200 000 emigrantiem. Tā ir aktīva individuāla rīcības stratēģija nabadzības novēršanai un labākas dzīves nodrošināšanai.
Diemžēl šī intervija atspoguļo pārvaldes procesā visai izplatītu tendenci – tehnokrātisku pieeju situācijas izvērtējumā un lēmumu pieņemšanā. Jebkuru procesu analīze aprobežojas ar tehnoloģisku, finansiālu un labākajā gadījumā ekonomisku analīzi, neizvērtējot tos plašākā sociālā kontekstā. Rezultātā tiek ņemti vērā īslaicīgi ieguvumi, nerēķinoties ar to, kādas sekas lēmumi atstās uz sabiedrības struktūru, sociālajiem tīkliem, atsevišķu cilvēku dzīvi ilgtermiņā. Netiešas šādu lēmumu sekas bieži vien parādās jau pavisam drīz (piemēram, nesamērīgas „māmiņu un tētiņu algas” un „bezgriestu pensijas” bija iepriekš paredzamas sociālās politikas jomā pieņemto lēmumu sekas). Turklāt sekas ir ne tikai pieņemtajiem lēmumiem, bet arī ilgstošai bezdarbībai. Ja nav ilglaicīgas un konsekventas valsts politikas, tās vietā nāk individuālās izdzīvošanas un iedzīvošanās stratēģijas.
Intervija vēlreiz apliecina valsts augstāko amatpersonu vāju izpratni par sociālās informācijas būtību un nozīmi lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī nepietiekošu atbildības izjūtu šodienas un nākotnes sabiedrības priekšā. Galu galā – visi tirgus sabiedrības zobrati griežas un funkcionē tikai tādēļ, ka caur tiem konkrēti cilvēki un sociālas kopības izsaka savas ambīcijas, sasniedz savus mērķus un vēlmes, tiecas pēc labklājības un laimes. Un daudzi arī sasniedz, diemžēl bieži vien graujot vienu no sabiedrības dzīves patiesām pamatvērtībām – sociālo solidaritāti, kas nebūt nav deklaratīvs, bet ļoti praktisks sabiedrības funkcionēšanas princips. Tieši sociālā solidaritāte nodrošina atbildīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem, jo īpaši tiem, kuru resursi (intelektuālie, sociālie, materiālie) ir ierobežoti. Vēlamies atsaukties uz starptautiski atzītu sociāli ilgtspējīgas sabiedrības pamatprincipu – sociālo taisnīgumu, kas ietver nevienlīdzības plaisas mazināšanu starp turīgākajiem un nabadzīgākajiem, un praktiski nozīmē pieeju labākai dzīves kvalitātei plašākam iedzīvotāju lokam. Tas nenozīmē ienākumu pārdali sociālisma garā, bet gan tādu nodarbinātības un sociālās drošības sistēmu izveidi, kas ļauj visiem valsts iedzīvotājiem, pieliekot pietiekošas pūles, apmierināt būtiskās pamatvajadzības un sasniegt cilvēka cienīgu dzīves kvalitāti.
Noslēgumā vēlamies atgādināt, ka katru gadu Latvijā tiek veikti vairāki pētījumi (gan vietējie, gan starptautiskie) par aktuāliem sociāliem jautājumiem, pētījumu rezultāti tiek publicēti un par tiem tiek informētas arī valsts augstākās amatpersonas. Jautājums ir – kāda ir valsts interese par šo pētījumu rezultātiem un amatpersonu vēlēšanās ņemt vērā pētnieku izstrādātos ieteikumus, meklējot praktiskus risinājumus esošajām problēmām? Diemžēl pētījumi apliecina, ka politiskajā praksē zinātnieku spriedumi gan tiek pieprasīti arvien biežāk, tomēr to izmantošana politiskos lēmumos un sociālu problēmu risinājuma meklējumos ir nesistemātiska, selektīva un salīdzinoši reta. Tas, kā tiešām trūkst, ir politiska griba nabadzības un sociālā taisnīguma jautājumu pārdomātai risināšanai."