Latvijas Faktu aptaujāto cilvēku vairākums par drošībai svarīgāko Latvijas ekonomikas nozari uzskata lauksaimniecību un mežsaimniecību. Tai seko enerģētika un energoapgāde, pēc tam – transports un loģistika, pārtikas ražošana, rūpniecība, bet komunikācijām un sakariem ticis gods sarakstu noslēgt. Taču vismaz par tiem nav piemirsts.
Latvieša dzīvesziņā ir iekodēta pārliecība: kamēr tēvijas biezie meži šalks, būs kur grūtā brīdī iemukt. Savs kaktiņš zemes rada drošību par iztikšanu. Taču cik daudziem ir savs kartupeļu lauks, bet cik daudziem – tālrunis? Mēs aizrautīgi izmantojam IKT labumus, tomēr sakaru pieejamība un uzticamība nav mūsu drošības apziņas arhetips. Nepelnīti. Cik patiesībā esam atkarīgi no sakariem, apjēdzam tad, kad tālruni aizmirstam mājās vai nevaram uzlādēt. Mūsu informētība, viedokļu apmaiņa un iespēja adekvāti rīkoties ir pilnībā atkarīga no telekomunikāciju uzņēmumiem. Tie ne tikai tehniski nodrošina sakarus, bet ir pārraidītās informācijas – mediju “kontenta”, ziņu un izklaides – organizētāji un jau arī veidotāji. Ak, kāpēc mums par to uztraukties, ja pašu valsts ir nozares nozīmīgāko uzņēmumu – Lattelecom un LMT līdzīpašniece? Patlaban.
Jau pāris gadus dzīvojam nervozos laikos, drīzu atslābumu negaidot. Nacionālā drošība ieņem arvien nozīmīgāku vietu Latvijas sabiedrības dienaskārtībā, bet tās sastāvdaļa ir valdības spēja efektīvi pārvaldīt un garantēt sakarus. Tāpēc nav īstais brīdis atteikties no valsts kapitāla daļām nozares uzņēmumos, pārdot tās privātajam partnerim TeliaSonera (kas, jau gatavojoties darījumam, nupat iecēla īpašu amatpersonu uzņēmumu apvienošanai Latvijā un Lietuvā).
Sabiedrība redz, kā ārpolitiskus kūleņus met nacionālais aviouzņēmums, kas baudījis pārmērīgu valdības paļāvību – prasot Latvijai pārkāpt ES ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, pirkt tās militārā kompleksa uzņēmumā ražotas lidmašīnas. Es tādēļ neapgalvoju, ka TeliaSonera, pilnībā pārņemot Latvijas telekomunikāciju uzņēmumus, pārdos tos Kremlim lojālai Krievijas kompānijai. Tomēr galīgas privatizācijas centieni tautā izsauks šādas vai līdzīgas bažas.
Jā, cilvēki vēl nenovērtē telekomunikāciju patieso lomu ikdienā, bet tas nebūs ilgi. Valsts kapitāldaļu pārdošana var kļūt par "sarkano lupatu" nācijai, kas divus gadus biedēta ar hibrīdkaru. Vēl vairāk, es piekrītu nesen politiski aktīva uzņēmēja (viņš kļuva rāms, jo bizness ir atkarīgs no politiskās konjunktūras, tāpēc citēju anonīmi) teiktajam: jebkādās valdības manipulācijās ar Lattelecom un LMT tauta redzēs startu jaunam "prihvatizācijas" vilnim.
Nācijas sirdsmiera dēļ ir lietderīgi saglabāt valsts tiešu līdzdalību sakaru nozarē – cilvēku prātos kapitāldaļas pārliecinošāk garantē viņu telefonu, e-pasta un ciparu TV pieslēguma drošumu nekā likumi un līgumu nosacījumi. Pilnīgu Lattelecom vai LMT privatizāciju neprasa ne Brisele, ne starptautiski līgumi, ne pat tirgus situācija. TeliaSonera pacietīsies – ziemeļnieki ir nosvērti ļaudis. Politiķiem nevajag strēbt karstu – valdībai un Satiksmes ministrijai jau netrūkst sāpīgu problēmu.