Latvijā dzīvojat tikai nedaudz vairāk par gadu, bet esat jau dabūjis Latvijas pilsonību...
Tagad esmu dubultpilsonis. Latviski gan nerunāšu, jo par politiku man vieglāk ir izteikties angļu valodā. Eksāmens nebija grūts, intensīvi mācījos divus mēnešus un nokārtoju... Lai varētu pretendēt uz dubultpilsonību, mana lieta tika nosūtīta uz Ministru kabinetu, bija īpaša sēde, un oficiāli tika apstiprināts, ka nu esmu piederīgs abām valstīm. Tas notiek ļoti retos gadījumos. Bet par to mācīšanos... Es jau Latvijā dzīvoju tad, kad mācījos Stradiņu universitātē zobārstniecību, tiesa gan, komunikācija notika tikai angļu valodā.
Kurai reliģiskajai grupai piederat?
Esmu musulmanis - sunnīts. Bet es gribētu teikt, ka esmu vienkārši musulmanis. Man negribas dalīt sunnītos un šiītos. Tas ir tāpat kā kristieši katoļi, kristieši protestanti, bet viņi visi ir kristieši.
Kas mainījies Sīrijā, kopš pēdējo reizi tur bijāt?
Mainījies ir viss. Opozīcijas kontrole ir lielāka nekā prezidentam Asadam. Prezidents pieder pie alavītiem, tā ir atsevišķa grupa, kas dzīvo vienā reģionā. Visos varas augšgalos ir tikai viņi. Ir absolūts haoss. Lielās pilsētas, arī Damasku, kontrolē valdība, bet reģionus kontrolē opozīcija. Politikas dēļ civiliedzīvotāji tiek nogalināti, savainoti, zaudē savus tuviniekus. Tagad ir miruši aptuveni 100 tūkstoši Sīrijas iedzīvotāju, cietumā pabijuši ap 200 tūkstošiem. 1,5 miljoni ir kļuvuši par bēgļiem. Situācija kļūst arvien bīstamāka. Karš arvien vairāk virzās uz Damasku. Man daudz tuvu cilvēku ir cietuši, brālēnu Asada armija sašāva kājā un plecā.
Vai nav atriebības alku?
Atriebties kam? Tā ir traka situācija, taču pēc kara beigām mēs visi būsim vienādi Sīrijas iedzīvotāji. Ja mēs mēģināsim atriebties, beigās vienkārši slaktēsim cits citu. Ir jādomā racionāli, jādomā pāri tam visam, kas notiek. Mums taču kopā pēc tam būs jādzīvo, ir jāpiedod.
Arī jums tur ir tuvinieki - vecāki, brālis...
Viņi dzīvo Damaskas centrā. Tur pagaidām viss ir kārtībā, varētu teikt, ka situācija ir daudzmaz mierīga. Lielākas nekārtības ir rajonos, tur ir tikai sprādzieni un apšaudes. Visi mēģina pārcelties no reģioniem uz centru. Manam tēvam Damaskā ir zobārstniecības prakse, ģimene tagad dzīvo viņa darba kabinetā. Kad zvanu vecākiem, viņi, mani mierinot, vienmēr saka, ka viss ir kārtībā, bet es taču visas tās šausmas redzu ziņās, redzu YouTube.
Vai tuvinieki nav izteikuši vēlmi braukt uz Latviju?
Lai cik jocīgi izklausītos, bet ne. Mēs piedāvājām mammai, tētim un brālim, bet viņi negrib. Tā ir saikne ar dzimteni - viņi tur piedzimuši, izauguši, mācījušies, strādājuši. Viņi saka - vai nu dzīvi, vai miruši, bet mēs te paliksim. Vēl jau ir tā problēma, ka ir grūtības dabūt pasi. Piemēram, manam mazajam brālim pusaudzim pasi vienkārši nedod, lai viņš nevarētu nekur aizbraukt. Viņi, tāpat kā visi pārējie, ir pret to, kas notiek Sīrijā, taču nav viennozīmīgas attieksmes pret notiekošo. Piemēram, mans tēvs atbalsta opozīciju, mana mamma - valdību. Viņi respektē viens otra viedokli.
Kā viņi sadzīvo ar tik pretējiem uzskatiem?
Nu, viņiem ir jādzīvo kopā, un viņi pieņem situāciju, kāda tā ir. Sīrijā tā ir - ja gribi sadzīvot ar pārējiem, tev ir jārespektē viņa uzskati. Tikai tāpēc, ka nepiekrīti kādā nozīmīgā jautājumā, nav jāķeras pie ieroča. Daudzos arvien vairāk krājas spriedze, un viņi saprot, ka tas ir laika jautājums, kad viņi sāks šaut cits uz citu par šādiem uzskatiem. Par spīti karam, arī Sīrijā dzīve turpinās. Piemēram, nesen sazinājos ar māsīcu, viņa, tāpat kā agrāk, iet uz veikalu, satiekas ar draugiem.
Vai pasaule Sīriju šajā brīdī nav atstājusi novārtā?
Pasaule ar sīriešiem spēlē šahu. Amerika un Eiropas Savienība grib nolikt pie vietas Krieviju un Irānu. Tā nu viņi cīnās - caur Sīriju. Ja kāds gribētu palīdzēt, tad viņi darītu to pašu, ko Lībijā. Viņi palīdzēja Lībijai nodrošināt civiliedzīvotāju drošību, bet Sīrijas jautājumā viņi tik rīko samitus un noskatās, kā iedzīvotāji mirst.
Kādi ir jūsu scenāriji, kā un kad tas varētu beigties?
Ir jānotiek brīnumam, lai tas beigtos. Ja Amerika un Eiropas Savienība nosēstos pie viena galda ar Krieviju un Irānu, situāciju Sīrijā varētu atrisināt divu dienu laikā. Sīrija ir pārāk maza, lai būtu viņu kaujas lauks. Tagad kļūst arvien sliktāk. Arvien vairāk pilsētu būs iznīcinātas pilnībā. Vienīgā, kas vēl tagad palikusi, ir Damaska, un viņi iznīcinās arī to. Lai to visu atjaunotu, Sīrijai vajadzētu apmēram 20 gadu. Karš beigsies tad, kad Sīrijā vairs nebūs palicis neviens sīrietis. Cilvēki ir noguruši katru dienu apglabāt radiniekus un redzēt līdzcilvēkus mirstam.
Vai tas, ka Sīrijā būs karš, jau nebija ieprogrammēts, ja 1/10 (alavīti) kontrolē pārējās 9/10 iedzīvotāju?
Tā ir politika. Viņi bija gudri, un viņi kontrolēja. Un jautājums jau arī nav par to, vai tas vairākums bija vai nebija gudrs. Es nebiju vēl piedzimis, kad Bašāra el Asada tēvs Hāfezs nāca pie varas, tas bija 1971. gadā. Viņa vadībā tika veikti milzu slaktiņi. Tika nogalināti 30-70 000 Musulmaņu brālības atbalstītāju. Cilvēki no Asada baidījās, baidījās nostāties pret viņu pat līdz šim brīdim. To visu viņš paveica ļoti gudrā, viltīgā un asiņainā veidā. Viņam bija kontrole pār karaspēku, viņa tēvs bija armijas virsvadītājs.
Vai kurdi jau ir atdalījušies?
Viņi ir kļuvuši krietni separātiskāki. Bet esmu pārliecināts - kad Sīrijā atjaunosies normāla valdība, šis jautājums nokārtosies. Jā, viņi ir kurdi, jā - mēs esam arābi, bet Sīrija ir Sīrija, tā ir viena valsts. Protams, viņiem ir tiesības uz savu viedokli, savas identitātes paušanu, taču nedomāju, ka viņiem ir tiesības nogriezt gabalu no Sīrijas un nosaukt to par Kurdistānu.
Kādu jūs redzat alternatīvu Asadam?
Tam jābūt cilvēkam, ko pieņem vairākums, kurš nav fundamentālists un ir neitrāls. Viņš jāpieņem kurdiem, kristiešiem, musulmaņiem un visām pārējām grupām - vismaz lielākajai daļai. Viņam jārespektē citu cilvēku viedoklis. Pēc manām domām, tāds ir Moazs el Hatibs - Sīrijas revolūcijas un opozīcijas spēku nacionālās koalīcijas prezidents.
Kā jums patīk te Latvijā?
Ļoti patīk. Strādāju par zobārstu, klienti mani pieņem. Varbūt sākumā ir nedaudz pārsteigti, jo var jau redzēt, ka esmu ārzemnieks, bet viņi ļoti ātri un viegli aprod un ir atvērti pret mani. Kā lielāko problēmu es šeit redzu - krievu un latviešu attiecības. Vajag lielāku iecietību vienam pret otru, jo mēs visi kopā šeit dzīvojam. Esmu pārliecināts, ka abām tautībām tikai atliktu nedaudz pacensties un tās kļūtu par ļoti labiem draugiem.