Ja Eiropas robežas ir atvērtas, tad izbraukšana no Latvijas savā būtībā ir tas pats, kas valsts iekšējā mobilitāte. Mīļie latvieši, cik no mums šodien dzīvo tajā pašā vietā, kur dzimuši un gājuši skolā? Ja būtu tāds pētījums, domāju, ka, neskaitot Rīgā dzimušos, noteikti vairāk kā 50 % valsts iedzīvotāju šodien nedzīvo dzimtajā vietā. Un cik no mums plāno atgriezties savā dzimtajā vietā?
Lai pārceltos uz citu valsti, protams, jārēķinās, ka būs vairāk apgrūtinājumu, taču princips ir tas pats. Lai gan cipari par no Latvijas izbraukušo skaitu un īpatsvaru parasti dzirdami ar šausmu pieskaņu, tajā pašā laikā jādomā, ka tie vēl pavisam nav sasnieguši „normāli iespējamos griestus”. Un, ja gribēsim daudzmaz noturēties esošajā līmenī, tad mums būs jāpieliek „nenormālas” pūles, lai ar pozitīviem līdzekļiem cilvēkus noturētu Latvijā.
Mums jārēķinās, ka pārredzamā nākotnē Eiropā un citviet pasaulē būs latviešiem pieejamas valstis, kurās dzīves līmenis būs augstāks nekā Latvijā, kurās vieglāk varēs atrast labāk apmaksātu darbu. Mums jācer, ka Latvijā joprojām izaugs jaunieši, kuru radošajai un profesionālajai karjerai Latvija būs par mazu un šauru, toties ar savu pasaules lidojumu viņi varēs nest labumu arī Latvijai.
Nesen TV kā nepatīkami sensacionālu pasniedza pētījuma rezultātu, ka tikai 1/3 no latviešu jaunās emigrācijas plāno atgriezties Latvijā. Es turpretī teiktu, ka tas ir ļoti liels skaits. Latvijā aizvien pieaug strukturālais bezdarbs, un te rodas jautājums, vai tie, kuri vēlētos atgriezties, būtu gatavi Latvijas ekonomiskajam izrāvienam vajadzīgajām prasībām. Domājams, ka Ekonomikas ministrija, strādājot pie reemigrācijas plāniem, šo ņem vērā.
Šobrīd ar diasporas jautājumiem nodarbojas vairākas ministrijas un dažādas institūcijas. Saeimas sabiedrības saliedētības komisijas sēdē šo institūciju pārstāvji teica, ka pagaidām ir apmierināti ar darba koordināciju. Taču tā turas uz iesaistīto personu labo gribu un sapratni. Skaidrs, ka kuru katru brīdi visas labi gribētās aktivitātes sadarbībai ar diasporu var pārvērsties haotiskā murskulī. Bet aktuālā situācija prasa diasporai pievērst vairāk uzmanības un arī līdzekļu.
Attiecībā uz diasporu mums svarīgi apzināties divas dažādas, taču saistītas lietas. Viena no tām ir saiknes ar diasporu uzturēšana un stiprināšana. Neatkarīgi no tā, kādu iemeslu dēļ cilvēki ir aizbraukuši no Latvijas, neatkarīgi no tā, vai viņi atgriezīsies vai neatgriezīsies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Otra lieta ir reemigrācijas plāni, kuru uzdevums ir gādāt par cilvēku atgriešanos Latvijā un veiksmīgu iekļaušanos darba tirgū.
Tiktāl manas domas sakrīt ar Gunta Bojāra rakstīto. Noslēgumā nedaudz par atšķirīgo. Tas vairāk gan ir attieksmes jautājums.
Neredzu pietiekama pamata autora bažām, ka aizbraucēji no Latvijas tiktu zākāti par nodevējiem. Ja arī sadzīviski kaut ko tādu kāds teic par saviem paziņām, tad neko tādu nevarētu pārmest valsts politikai vai sabiedriskai domai. Kāds ironiski teiks, ka nekādas valsts politikas nemaz jau nav. Bet tas atkal ir attieksmes jautājums, kā uztveram pirmos mēģinājumos kaut ko darīt lietas labad.
Arī man, tāpat kā Guntim Bojāram, šobrīd izskanējušās reemigrācijas prognozes šķiet pārāk optimistiskas. Taču tas nenozīmē, ka reemigrācijai nebūtu jāvelta pietiekami liela uzmanība. Manuprāt, lai nonāktu pie labiem secinājumiem, autors ir raidījis emocionāli aizskarošas piezīmes ekonomikas ministra Daniela Pavļuta un Ārlietu ministrijā par saikni ar diasporu atbildīgā Rolanda Lappuķes virzienā. Cilvēki, kuri tagad cenšas ko darīt lietas labā, tiek pataisīti par grēkāžiem, ka tik daudzi latvieši varētu būt zuduši Latvijai. Tas, ka Pavļuts un Lappuķe ir smaidīgi un inteliģenti cilvēki, nenozīmē, ka viņi nepazinātos skarbo realitāti. Vairums tādās situācijās izturas nīgri, agresīvi, meklē vainu citos.
Tas, ka liela daļa tautiešu dzīvos un strādās ārpus Latvijas, ir skarba realitāte, ar kuru mums būs jāmāk sadzīvot. Jautājums, vai mācēsim no tā izlobīt ko pozitīvu.