Tieši viņi ir tie, kas bezatbildīgi ļāvušies noziedzīgajam vilinājumam pārdot savas balsis un palīdzējuši izveidot tādu parlamenta sastāvu, kāds tas tagad ir. Šāda pietiekami liela skaita bezprincipu vēlētāju eksistence ir nopietna problēma, kuru ekonomiskas lejupslīdes apstākļos sarežģīti risināt.
Ukraiņu deputātu centieni aizstāvēt savus uzskatus ar fiziska spēka pielietošanu uzskatāmi atklāj arī to, cik lielas pretrunas un polarizācija valda ne vien aiz Augstākās radas sienām, bet arī valstī kopumā. Ukraiņu vairākums gan parasti noliedz, pat apvainojas, kad svešinieki apjautājas, vai valstij nedraud sašķelšanās divās - rietumu un austrumu - daļās. Varbūt tas nemaz nebūtu tik ļauni, ja tā notiktu (lai gan pilnīgi nereāli), jo ļautu salīdzināt visiem citiem un vispirms jau pašiem ukraiņiem, ko var sasniegt, ejot eiropeiskās integrācijas un ko - Krievijas iecerētās Eirāzijas savienības virzienos. Šādu scenāriju objektīvi nevar atbalstīt neviens, pat ja tas varētu sniegt atvieglojumu daudziem miljoniem Ukrainas iedzīvotāju. Gan tiem, kas redz sevi Eiropā, gan tiem, kas atbalsta orientāciju uz Krieviju. Tiesa, šis jautājums Ukrainā ir visai neskaidrs. Pārliecinošs ukraiņu vairākums atbalsta integrāciju ar ES, taču vēlēšanās daudzi no viņiem tomēr nobalso par Reģionu partiju un komunistiem, kas drīzāk stūrē Maskavas virzienā un arī pakļautībā. To var apstrīdēt un teikt, ka prezidents Viktors Janukovičs tikko atteicis vizīti Maskavā, kas vēlas ievilkt ukraiņus muitas savienībā. Spriežot par to, kas ir patiesais Janukovičs, nevajadzētu aizmirst ar Kremli noslēgtos nacionālajām interesēm neatbilstošos līgumus, kā arī neseno likumu par reģionālajām valodām, kas būtiski palielināja krievu valodas lomu.
Drīzāk Ukrainu tuvākajā laikā sagaida tāda pati neizlēmība kā līdz šim, ko ierasti dēvē par bezcerīgo daudzvektoru orientāciju. Pagaidām nav pazīmju, ka situācija varētu mainīties. Šādai strandēšanai ir dažādi iemesli, taču viens no galvenajiem meklējams mēģinājumos savienot divas nesavienojamas lietas - tie ir centieni izveidot nacionāli demokrātisku Ukrainu ar pienācīgu vietu jaunajā Eiropā, bet, no otras puses, krieviski runājošu postpadomju anklāvu. Tā kā abus variantus atbalsta pietiekami prāva sabiedrības daļa, vienoties par vienu Ukrainai vēlamāko modeli nav bijis iespējams visus 20 gadus kopš neatkarīgas valsts izveidošanās. Ukrainas augstākajiem vadītājiem, vispirms prezidentiem, pietrūcis vīzijas, kā panākama dažādos reģionos dzīvojošu ukraiņu lielāka satuvināšana. Ar to, ka Leonīds Kučma 9. maijā varēja uzsaukt tostu padomju veterāniem, bet, aizbraucis uz valsts rietumiem, sveikt ukraiņu nacionālistu veterānus, nācija tomēr nav kļuvusi ievērojami vienotāka.