Var jau būt, ka opozīcijas iegūto balsu nemaz nav tik maz (ja vien Reģionu partijai un komunistiem neizdosies iegūt konstitucionālo vairākumu), taču ukraiņu vēlētāju atturība balsot par opozīcijas deklarēto eiropeisko vektoru vienīgi apstiprina, ka mums nav izdevies radīt pietiekamu pievilcīgu iespaidu par 27 valstu savienību. Visdrīzāk vaina meklējama visai miglainajos vairāku Eiropas valstu vadītāju priekšstatos, ko varētu sniegt integrēta Ukraina gan ekonomiski, gan no kontinenta drošības viedokļa. Tagad ir redzams, ka tālu nebūs iespējams aiziet, kā galveno kārti turot rokās prasību par ekspremjeres Jūlijas Timošenko atbrīvošanu. Šī kategoriskā prasība, protams, jāuztur spēkā, taču vienlaikus beidzot jāsper reāli soļi asociācijas līguma parakstīšanas virzienā ar Kijevu. Jāņem vērā, ka pēc zināma laika var būt arī par vēlu, jo netrūkst gribētāju ievilkt Ukrainu Muitas savienībā un citās NVS teritorijā esošajās organizācijās. Te gan jāņem vērā tas, ka prezidenta Viktora Janukoviča vadītā Reģionu partija nevēlas nedz rietumu, nedz austrumu integrēšanos, cenšoties tikt pie labuma abos virzienos.
Otrā atziņa attiecas uz galveno pagājušo vēlēšanu dalībnieku - ukraiņu vēlētāju. Viņam tomēr bija iespējas paust savu gribu, pat neraugoties uz esošās varas īstenoto rezultātu daļēju falsificēšanu (tā domā daudzi ukraiņu žurnālisti), taču tikai nedaudz par pusi no visiem pilsoņiem izmantoja vēlēšanu tiesības. 58% aktivitāte pārejas posma valstij ir krietni vien par maz. Kā secinājuši vietējie sociologi, šādas atturības pamatā vairāku mītu pastāvēšana. Pirmais - nav jēgas balsot, jo nekas taču tāpat nemainās. Šādu viedokli nav grūti apstrīdēt, un vajag atgriezties tikai astoņus gadus senā pagātnē, lai pamanītu, ka ar Oranžo revolūciju dzīve stagnējošajā Ukrainā tomēr mainījās. Kā galveno sasniegumu vairums ekspertu tagad nosauc vārda brīvību un sabiedrības plurālismu. Var jau saprast, ka grūtos laikos, kad jādomā par parastu iztikas nopelnīšanu, šādi sasniegumi un priekšrocības aizmirstas. Nākamie maldi skan šādi - nebalsošu, jo visas partijas ir vienādas. Varētu gan pajautāt - vai partiju programmas vēlētājiem ir zināmas? Tur, piemēram, reģionāļi un viņu satelīti komunisti skaidri ierakstījuši, ka krievu valodai būšot otras valsts valodas statuss. Tas ir tikai neliels piemērs, kas izskaidro lielas ukraiņu vēlētāju daļas nevēlēšanos balsot par Eiropas virzienu.