Nelielai un relatīvi jaunai valstij svarīgs brīdis, kas mudina atgriezties pie pārdomām par aizvadītā XX gadsimta vēsturi no valstiskuma zaudēšanas 1940. gada vasarā līdz neatkarības atgūšanai, pakāpeniski nonākot līdz mūsu dienu realitātei. Šķiet neiedomājami, ka AM varētu atrasties nepatriotisku politisko spēku pārziņā - tādā gadījumā pie Brīvības pieminekļa diezin vai šajā dienā dotos Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljons un NBS orķestris. Lai gan no AM sagatavotās informācijas jau iepriekš bija zināmi ministra Arta Pabrika uzrunas pamatvirzieni, šķiet, pieminēšanas vērta ir kāda cita viņa runa. Tajā ministrs apgalvoja, ka Kārļa Ulmaņa lēmums par nepretošanos padomju armijai bijusi kļūda. Nopietns apgalvojums, jo, lai nu kurš, bet aizsardzības resora vadītājs acīmredzami saprot, ka armijai nav nekā pazemojošāka par pavēli mēmi pakļauties. Vēl jo vairāk tādai, kas ir gatava un vēlas aizstāvēt sevi un savu valsti - un 1939.-1940. gadā Latvijai bija šāda armija. Der ieklausīties arī aizsardzības ministra teiktajā, ka stratēģisko kļūdu pirms vairāk nekā 70 gadiem pieļāvis autoritārs, nevis demokrātisks līderis. Saprotamā kārtā nav iespējams iztēloties, kāda izvērstos karadarbība, ja Rīgas pils saimnieks toreiz izšķirtos par pretošanos, tomēr nenoliedzama taisnība ir apgalvojumā, ka pretošanās gadījumā nenāktos visiem skaidrot savas valsts vēsturi. Tagad tas jādara ar divtik lielu spēku, turklāt ne tikai ārpusē, bet arī pašu mājās.
Grūti būtu apstrīdēt apgalvojumu, ka Latvijas sabiedrībai vēl likvidējami daudzi baltie plankumi tās vēsturiskajā apziņā. Ikgadējās diskusijas saistībā ar 16. martu un 9. maiju to apstiprina. Dziļā plaisa zināšanās, kas radusies padomju okupācijas gados, nav ātri un vienkārši aizpildāma. Ir skaidrs, ka krievu kopienai palīdzētu zināšanas par pirmskara Latviju, tajā dzīvojošajiem krieviem, respektablo laikrakstu Segodņa, par kura analogu mūsdienu Latvijā pa sapņot nenākas. Cik daudz plašākai sabiedrībai zināms par krievu tautības Latvijas iedzīvotājiem, kas Otrajā pasaules karā karoja pret PSRS? Šo robu aizpildīšana prasa lielu darbu no vēsturniekiem, žurnālistiem un dokumentālistiem. No viņu godīgas attieksmes ir atkarīga sabiedrības atbrīvošanās no vēsturiskajiem maldiem un primitīvas vēstures uztveres. Tas ir ceļš, kas ejams gan latviešiem, gan krieviem. Kā vieniem, tā otriem ir pietiekami daudz neatbildētu jautājumu, uz kuriem jāsameklē atbildes. Starp tiem - par minēto Ulmaņa kļūdu, par Latvijas okupāciju, par latviešu leģionu, par čekas karu ar nacionālajiem partizāniem. Atbilžu meklēšana var palīdzēt iegūt motivāciju, kas, pēc Pabrika teiktā, ir galvenais noteikums, lai Latvija būtu gatava aizstāvēt sevi bruņota konflikta gadījumā.