"Tas izslēgtu, pirmkārt, jau psiholoģiski, vēlmi startēt konkursos ar dempinga cenām, turklāt iegūtu arī valsts, jo uzņēmējs nebūtu spiests izdzīvošanas vārdā ekonomēt uz nodokļiem. Nemaz nerunājot par to, ka pie lētām cenām cieš darba kultūra, darba drošība un kvalitāte," uzskata Kalnozols.
Viņš norādīja, ka būvniecības nozares attīstības risks joprojām ir saistīts ar gadiem pierasto praksi labākā iespējamā būvuzņēmēja atrašanai organizēt konkursus, kuros uzvar lētākā cena.
"Smejos, ka šajos konkursos uzvar tas būvuzņēmējs, kura tāmētājs ir kļūdījies. Un tad - lai darbus izpildītu - būvuzņēmējam nākas celtniecības laikā optimizēt nodokļus, pielietot lētākos materiālus un tehnoloģijas, izmantot lētākos - mazāk kvalitatīvos - celtniekus. Ja tas tomēr neizdodas, tad pasūtītājam atkal jāizsludina konkursi, lai galu galā objektus nodotu," sacīja Kalnozols.
Uzņēmējs uzskata, ka ne valsts, ne tautsaimniecība kopumā neiegūst, ja būvuzņēmējs ir spiests optimizēt nodokļus un izvēlēties lētus šaubīgus risinājumus, kuri pēc garantijas laika beigām sevi pieteiks kā brāķis, bet pats uzņēmējs jau sen būs bankrotējis.
"Labums no maksātnespējīga uzņēmuma ir tikai maksātnespējas administratoriem. Vismaz manā pieredzē nav gadījumu, ka šādās situācijās vēl kāds būtu ko ieguvis," piebilda Kalnozols.
Viņš sacīja, ka ne velti ir teiciens, ka no trim lietām - kvalitatīvi, ātri un lēti - savienot ir iespējams tikai divas. "Turklāt lētākā sākotnējā cena nebūt nenozīmē arī iespējami lētāko fināla cenu, jo celtniecībā pārsvarā bez papildu darbiem neiztiek - te projektētāji kļūdījušies, te pasūtītājam mainās vēlmes, redzot, kā tas dabā izskatās. Un, ja ir lēta sākumcena, tad uzņēmējs centīsies, vismaz uz papilddarbu rēķina kaut kā segt savas sākotnējā tāmēšanā pieļautās kļūdas," skaidroja Kalnozols.