Kaut gan Rīgas domes deputātu vairākums - Saskaņas centrs - ir nobalsojis par dārgākām biļetēm nerīdziniekiem, jautājums par to, vai tiem iedzīvotājiem, kas nav deklarējuši savu dzīvesvietu Rīgā, par sabiedrisko transportu Latvijas galvaspilsētā būs jāmaksā divreiz vairāk, joprojām ir atklāts. Publiskajā telpā ir izskanējuši argumenti par un pret biļešu cenu reformu Rīgas sabiedriskajā transportā, Saeimā ir iesniegti grozījumi Transporta likumā, kas varētu apturēt Rīgas valdītāju ieceri sašķirot Latvijas iedzīvotājus rīdziniekos un pārējos. Arī portālā manabalss.lv jau ir savākti vairāk nekā 6 tūkstoši parakstu atklātajai vēstulei vides aizsardzībam un reģionālās attīstības ministram E.Sprūdžam (un arī iesniegumam Saeimai, ja tiks savākti 10 tūkstoši parakstu) ar lūgumu apturēt Rīgas domes ieceri un steidzamības kārtā veikt revīziju pašvaldības SIA Rīgas Satiksme.
Tomēr diskusijās līdz šim neievērota palikusi kāda būtiska lieta – sadalot Latvijas iedzīvotājus "savējos" un "pārējos" un aicinot visus deklarēties Rīgā, ja grib iegūt kādu materiālu labumu, Rīgas dome faktiski veido "savu iedzīvotāju reģistru", kurš, protams, noderēs gan vēlēšanās, gan ikdienā, manipulējot ar šo cilvēku attieksmi pret visdažādākajām lietām un notikumiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka rīdzinieka karti vēlēsies iegūt ne jau turīgākie Rīgas iedzīvotāji un ne jau vislabāk atalgotie darbinieki Rīgā, bet manipulēt ar trūcīgiem cilvēkiem vienmēr ir vieglāk. Turklāt jāievēro, ka Rīgas domes "savējo reģistrā" būs ne tikai personas dati un dzīvesvietas adrese, bet arī ar braukšanas kartes palīdzību būs iespējams redzēt, pa kādu maršrutu cilvēks pārvietojas, kāda ir viņa dienas kārtība. Ja šādi dati nokļūst negodīgu cilvēku rokās, viņi viegli varēs noskaidrot, kādās dienas stundās dzīvoklis ir tukšs, kur vajadzīgo cilvēku vienmēr var satikt, lai "parunātos" u.tml.
Neapšaubāmi, ka esam pieraduši pie visdažādākajām atlaižu un lojalitātes kartēm, kāda no tām ir gandrīz katram pieaugušajam Latvijā, un parasti nedomājam par to, kādi ir datu pārziņa jeb tirgotāja vai pakalpojuma sniedzēja pienākumi un kādas ir mūsu kā klientu tiesības. Ikvienai personai ir tiesības uz privātumu, un tā ir tiesīga kontrolēt informāciju par savu privāto dzīvi. Šīs tiesības regulē un aizsargā Fizisko personu datu aizsardzības likums. Klientu karšu gadījumā nodrošināt adekvātu personas datu aizsardzību ir datu pārziņa jeb tirgotāja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums. Domāju, ka ļoti daudzi karšu lietotāji nezina, ka likums paredz viņiem tiesības iegūt informāciju par tām fiziskām vai juridiskām personām, kuras ir saņēmušas informāciju par viņiem no datu sistēmas pārziņa. Tātad klientu vai lojalitātes kartes īpašniekam divreiz gadā ir tiesības pieprasīt informāciju, kas tieši ar viņa datiem tika/tiek darīts un kādām personām ir piekļuve šiem datiem, kas ar tiem ir strādājis/strādā un kāpēc. Vai Rīgas domei ir tiesības veidot šādu datu bāzi un vai tā spēs nodrošināt atbilstību visām Fizisko personu datu aizsardzības likuma prasībām?
Starp citu, par to, ka Rīgas domei vairāk interesē informācija par iedzīvotāju datiem un nevis braukšanas biļešu cena, liek domāt arī tas, ka jebkurš cilvēks var deklarēties Rīgā (elektroniski tas ir izdarāms ātri un viegli), saņemt savu rīdzinieka karti un pēc tam pārdeklarēties atpakaļ savā dzīves vietā. Loģiski, ka Rīgas dome to nevarēs nedz kontrolēt, nedz aizliegt, bet dati par cilvēku būs tās rīcībā.
Kad lasām par to, kā Amerikā drošības iestādes izseko cilvēkus, kļūstam aizdomīgi un pārspriežam, vai tikai vara Latvijā nedara vai negrasās darīt ko līdzīgu. Galu galā mums ir tiesības uz savu privāto dzīvi un privāto telpu, likums paredz mūsu personas datu aizsardzību, tādēļ vara nedrīkst iet tālāk par to robežu, kuru paredz likums. Vai jautājumā par Rīgas iedzīvotāja kartēm būsim gatavi atteikties no savas privātās dzīves un ļausim Rīgas domei darboties ar mūsu datiem un izmantot tos pēc savas patikas?