Ja kādreiz izglītības apjoma mazināšanu saistīja ar nepieciešamību ātrāk izsviest bērnu no sola un likt ne vien par sevi parūpēties, bet arī kļūt sociāli atbildīgam par citiem, jo sabiedrība novecojot un kādam taču jāpelna iztikas minimums senioriem, nu iespēju aprobežošanu jau attaisno ar nicināmākiem argumentiem, proti, vajadzību palielināt algas. Skolotāju algas ir jāpalielina. Piedodiet, labklājības valstīs atlīdzību palielina, vai nu pārdalot valsts budžeta daļu izglītībai vai arī palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, pievienotās vērtības nodokli, nevis kropļojot pašu mērķi, kam algas kalpo. Virkne valsts vadītāju nesaprot vienkāršu apspriešanās demokrātijas aksiomu – nav nodalāmi politiķa "darbi" un "runas", ne tikai tādēļ, ka tiem būtu jāsakrīt, bet gan tādēļ, ka publiski teiktais vārds, sabiedrībai raidītais ir arī galvenais politiķa darbs. Ir vulgāri uztvert sabiedrību kā raupju mežoni, kuru ietekmē tikai cieti paņēmieni – nodokļu likmes, naudas virzīšana, aizliegumi. Laikmetīga cilvēka motivāciju veido arī publiskajā telpā esošā noskaņa, zīmes, signāli par sabiedrības attīstību. Un tieši pret šo inteliģento motivāciju visvairāk noziedzas ļaudis, kuri, būdami augstā izglītības sektora amatā, mētā formālas, papīra pēc izveidotas un nereālas idejas. Ir taču pilsoņi, kas tam tic, kuri nevar izsekot visiem politikas līkločiem, kuri nav lietpratēji, kuri ir naivi, kuri nav īpaši ieinteresēti, taču visi veido sabiedrisko domu.Šāda nereāla ideja ir samazināt vidējās izglītības ieguvei nepieciešamo gadu skaitu uz vienpadsmit. Skolā ir un būs jāmācās divpadsmit gadus. Tas ir skaidrs starptautisks standarts, kas atver mūsu jauniešiem ceļu uz pasaules augstskolām. Izglītības ilgums nav atkarīgs no kaut kādas mistiskas "vielas", kura būtu bērnam jāapgūst, tas ir dzīves laiks, kuru topošai personībai atvēlam vidējās vispārējās vai profesionālās izglītības ieguvei, lai tā gatavotos studijām, darbam un dzīvei.Izglītojamo un izglītotāju interešu pretnostatīšana ir viena no rupjākām populistiskām runām, kas demonstrē polemiķa naidu pret apgaismību un personības veidošanu kopumā. Pašsaprotami, ka ieguvējs ir tikai demagogs, jo pievērš savai personai uzmanību, nemaz nedomājot, ka šādi nopietni iedragā izglītības sistēmas attīstības iespējas, jo tā vietā, lai stātos pretim izaicinājumiem, sistēma spiesta rast ceļu uz savstarpēju saprašanos un pretnostatījuma seku likvidēšanu. Rosinājumus saīsināt skolas brīvlaiku, tad skološanās laiku un tad arī pamatizglītības ilgumu varētu uzklausīt ar slēptu smīnu, ja tie skanētu vien īslaicīgi no "jaunizcepto" un "prātu neapbružājušo" amatpersonu mutes, vai arī ar humoru, ja to skandētu domas sektantiskie pielūdzēji. Tomēr, kad rosinājumi pārtop par ministrijas politisku iniciatīvu, humors vairs nav adekvāts līdzeklis, lai novērstu ļaunumu, ko rada iniciatīva vien.Skološanās laika organizēšanā arvien atpaliekam laikmetīgu risinājumu ieviešanā, minstinoties atteikties no ierastās padomju sistēmas, tādējādi kavējot savlaicīgāku un apzinātāku piemērotāko izglītošanās nozaru izvēli. Triviālākais minstināšanās apsvērums saistīts ar bažām, ka, ieviešot dalījumu primārajā, zemākā vidējā un augstākā vidējā izglītībā, varētu rasties pamats samazināt obligātās izglītības apmēru. Ievērojot arvien pieaugošos centienus samazināt valsts ieguldījumu izglītībā, nav dūmu bez uguns.Vai bērnu spēju novērtēšanā Izglītības ministrijas elite joprojām vadās pēc Satversmes sapulce deputāta Hermaņa Salņa (Zemnieku savienība) mantojuma: "[..], ja jums ir bijusi darīšana ar 7 un 8 gadus veciem bērniem, tad jūs zināsiet, ka tie nav priekš skolas, tiem ir vajadzīga māte vai aukle, tie jāaudzina un jākopj"? UNESCO pētījums, izmantojot 2009.gada datus, gan rāda, cik neadekvāts ir minētais ieskats: no 250 valstīm 62,8% valstīs skolu sāk 6 gadu vecumā, 21,6% – 7 gadu, 16 % – 5 gadu un 0,4% – 4 gadu vecumāČetras piektdaļas valstu ir par to, lai bērni ātrāk apgūst iemaņas, kas nepieciešamas pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā un ir īstenojamas ar agrākām skolas gaitām. Agri vai vēlu arī Latvijā skolā ies sešos gados; jautājums vien, cik ilgi ieviešanu vilcinās, zaudētājos atstājot pašus bērnus.Protams, palielinās zināšanu un prasmju apjoms, lai garantētu visiem līdzvērtīgas dzīves iespējas. Līdz ar to dzīves laiku, ko uzskatām par produktīvāko, lai veltītos galvenokārt izglītībai, nosaka vairs ne tikai derīgākais izglītībai vecums, bet arī izglītības saturs. Likumsakarīgi, ka starptautiskie cilvēktiesību dokumenti aicina obligātās izglītības laiku palielināt, kam arī seko uz sabiedrības labklājības veicināšanu orientētās valstis un ko apņēmusies arī Latvija. Tātad, rosinot saīsināt pamatizglītības laiku, jāapzinās, ka obligātās izglītības apjoms nav samazināms. Tas savukārt nozīmē, ka iniciatīva par astoņu klašu pamatizglītību būtu īstenojama vien tad, ja palielinātu stundu skaitu viena mācību gada ietvaros, kas savukārt nozīmē, ka vai nu būtu jāpieaug mācību nedēļas slodzei, vai jāsamazinās brīvlaikam, vai arī visticamāk jānotiek abiem šiem procesiem. Visos gadījumos rezultāts būtu kontraproduktīvs kaut vai tādēļ, ka pat valsts prezidents nevar mainīt saules ritumu, vēju, mākoņus, saulaino dienu skaitu Latvijā, vajadzību pēc D vitamīna uzņemšanas, peldēšanas, aktīvas atpūtas laika, lai kādus "stipros vārdus" prastu.Atbilstoši Eiropas Komisijas statistikai par obligāto izglītību Eiropā 2012.-2013.gadā no 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm tikai vienā (nupat uzņemtajā Horvātijā) obligātās izglītības ilgums ir 8 gadi, deviņās – 9 gadi, savukārt pārējās – 10 un vairāk gadu.Pēclisabonas Eiropas Savienības mērķis ir arī izglītības līmeņa paaugstināšana – Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. un 165.pants. Attīstībai kalpo pilsoņu mobilitāte, kuras kvalitatīvs rādītājs ir arī izglītība. Līdz ar to nav skaidrs, kā rosinājumi samazināt obligātās izglītības ilgumu veicinās izglītības līmeņa paaugstināšanos un stabilu izaugsmi. Virknē Eiropas valstu pamatizglītība ir īsāka ne kā deviņus gadus, tas saistāms ar agrīnāku aroda vai teorētiskās izglītības ievirzi. Deviņgadīgā vairumā ir kontinenta Austrumos. Valstī esot četrgadīgai pamatizglītībai, divpadsmit gadu skolmācības posms pirms augstskolām saglabājas. Pamatizglītība var būt arī sešas klases ilga, ja vien divpadsmit klases ikvienam ir obligātas, kas nozīmē apgūt arī profesionālās iemaņas, ne tikai gatavošanos akadēmiskām studijām. Bez obligātas vidējās – pamatizglītības griešana ir tīša kaitniecība. Teju visas valdošās partijas pēdējos piecpadsmit gadus sola vidējās izglītības obligātumu – sākot ar Tautas partijas manifestu, tad Jaunais laiks, Vienotība, kura to solīja no 2013.gada, vēlāk arī Reformu partija. Esošais ministrijas rīcības plāns vairs paredz "izstrādāt normatīvo regulējumu pārejai" uz to. Praktiski ministrija neko neveic, kaut arī tieši šis ir būtiskais uzdevums. Obligātas vidējās izglītības ieviešanai nav nepieciešams grozīt Satversmes 112.pantu. Pienākumu varētu noteikt tikai personām, kas, piemēram, 2015.gadā, nav sasniegušas četrdesmit gadu vecumu, paredzot pārejas periodu. Šodien tam nevajag vairāk naudas, vajadzīga tikai griba. Ja nu ministrijā neviens nespēj uzrakstīt pāris normas, tad likumprojektu varu uzrakstīt. Augušas amatpersonas pazīme ir intelekta klātbūtne rosinājumos un atturēšanās no pazīstamu aplamību apspriešanas tā, it kā pieļautu to ieviešanu. Ciešam no brieduma trūkuma izglītības resorā, joprojām dažam šķiet, ka ministrija ir vieta, kur mācīties strādāt.
Jarinovska: Cik ilgi jāiet skolā?
Izglītības un zinātnes ministrija publiskojusi plānu samazināt pamatizglītības ilgumu uz astoņām klasēm. Vidējās izglītības ilgumu palielināt šis plāns neparedz, tātad – ierēdņi nopietni apcer izglītības apcirpšanu. Tikai pamatizglītība Latvijā ir obligāta.Laikā, kad virkne valstu īsteno starptautisko organizāciju virzīto nostāju par ekonomisku nepieciešamību veicināt mācību turpināšanu, to saistot ar dzīves kvalitātes uzlabošanu, politiskā elite pārspriež iespēju samazināt obligātās izglītības apjomu un pat vidējās izglītības ieguves iespējas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.