Es varu nepiekrist varas lēmumiem, jo tie nesakrīt ar manām kā indivīda interesēm, tomēr, ja es burkšķot un lādoties tomēr atzīstu šīs varas autoritāti, tā ir viena situācija. Šajā situācijā varas autoritāte izriet no tā, ka tās rīcībā ir saskatāma loģika, kas, atkārtošos, var būt neatbilstoša manai izpratnei, tomēr es respektēju, ka vara rīkojas tieši tā. Vara var būt ļauna (manā subjektīvajā vērtējumā), bet tā ir spēcīga, tā zina, ko dara, jo tai ir savi nelietīgi, bet skaidri mērķi. Un ir situācija, kad es varu neuzskatu par vajadzīgu pat kritizēt, jo tai nav nekādas autoritātes, es to, kā mēdz teikt, "neņemu par pilnu".
Tajā putrā, kas ievārīta ap sociālo iemaksu un mikrouzņēmumu regulējumu, mani nevilina iespēja iesaistīties verbālos izvirdumos, lai putru ievārījušos apzīmētu vēl kādā krāšņā vārdā. Mani interesē, kas nogājis greizi tehnoloģiski no varas funkcionēšanas viedokļa. Labs lēmums, slikts lēmums, kāds kaut ko ielobē, vara uzspiež, iedzen stūrī utt., bet ir kaut kāda loģika.
Pašreizējā situācijā nav saskatāma loģika. Vara pat nekvalificējas būt Leviatāns, kuram ir, iespējams, tumši iekrāsota, bet tomēr autoritāte.
Kas notika? Premjers pārāk paļāvās uz finanšu ministri? Kā ministre, kurai ir veselīgs ambīciju līmenis un sistēmiska domāšana (bez tādas šahu spēlēt nevar), palaida jautājumu pašplūsmā? Ko par plānoto izmaiņu regulējumā sekām teica vai, pareizāk sakot, nepateica valdības vadītāja padomnieki?
Arguments, ka grozījumu autori ir iepriekšējā valdība, ir stulbs, jo tas saka: ja vien koalīcijas sastāvs nemainās, nākamās valdības nekoriģē iepriekšējo valdību lēmumus. Tad kur te vispār ir politika šī vārda tiešā nozīmē, ja politiķi izrādās normatīvo aktu virzības procesa tehniski uzraudzītāji? Uzraudzītājiem nav autoritātes, no viņiem pat īsti nebaidās, jo viņi taču ir tikai izpildītāji.
Ciniski sakot, mani pat nepārsteidz bēdīgi slavenais "deputātu kvotu" gadījums, jo apmēram nojaušu, kā tas attīstījās. Savukārt nesaprotu, kā var ar kaut kādu drūmu nolemtību, pašiem pat apzinoties, ka ziepes būs, iebraukt sienā. Nav jēgas abstrakti lamāt koalīciju, no vienas puses, un taisnoties, no otras puses. Ja Leviatāns grib, ka to respektē, arī tam nepiekrītot, tad kaut vai otrajā varas slānī divi pieci relaksētie idioti ir jāpatriec.