Gribu uzsvērt, ka tā ir visciniskākā demagoģija un meli! Vai tad Dānijas valdība 2000. gadā, rīkojot referendumu par valsts pievienošanos eirozonai, centās kaitēt savai tautai, savai valodai un valsts attīstībai? Vai tad Zviedrijas valdība, ļaujot tautai lemt par eiro ieviešanu 2003. gada referendumā, centās kaitēt savas zemes uzņēmējiem un iedzīvotājiem? Vai cilvēki, kuri aģitēja gan par, gan pret eiro pirms tautas nobalsošanas šajās valstīs, bija pret savu nāciju un valodu? Protams, nē! Jo, ja tādi būtu bijuši šo divu ziemeļvalstu politiķu nodomi, tad šodien ne Dānija, ne Zviedrija nebūtu vienas no Eiropas pārtikušākajām valstīm. Jāpiebilst, ka gan Dānijas, gan Zviedrijas tautas referendumos noraidīja pāreju uz eiro.
Vai Polijas un Čehijas līderi, kuri, ieklausoties savas tautas nospiedošā vairākuma viedoklī, ieklausoties cilvēku vēlmēs, ir paziņojuši, ka tuvākajā laikā nepievienosies eirozonai, ir savas tautas ienaidnieki? Polijas prezidents Broņislavs Komarovskis pagājušajā gadā ir teicis: „Polija nelēks baseinā, kurā nav ūdens. Mēs pievienosimies eirozonai tikai tad, kad tā būs atrisinājusi savas problēmas.” Čehijas eksprezidents Vāclavs Klauss, neapstrīdami, ir viens no savas valsts viscienījamākajiem cilvēkiem. Tieši viņam un Vāclavam Havelam ir vislielākie nopelni Čehijas kā neatkarīgas un nacionālas valsts izveidošanā. Taču Klauss vienlaicīgi ir viens no slavenākajiem eiro skeptiķiem. Tieši pateicoties viņa autoritātei Čehija ir tālu no eirozonas. Un pateicoties savu līderu tālredzīgajai politikai gan Polijas, gan Čehijas ekonomikas ir stabilas un augošas. Ja kāds Polijā vai Čehijā apgalvotu, ka valsts vadītāji tikai tāpēc, ka viņi ir pret eiro ieviešanu, ir savas tautas ienaidnieki, šādu cilvēku labākajā gadījumā uzskatītu par traku.
Šis ir kārtējais klajais smadzeņu skalošanas mēģinājums, kurā mēs pavisam skaidri redzam - ir sākusi strādāt „eiro par katru cenu” propagandas mašīna, lai piemānītu cilvēkus un morāli nospiestu citādāk domājošos politiķus. Un te nu jāsaka – visu cieņu Nacionālās apvienības deputātam Jānim Dombravam, par to ka viņš, saskaņā ar savu pārliecību, Saeimā nobalsoja PRET Eiro ieviešanas likumu, un kuru Vienotība grib „tiesāt” par viņa drosmīgo rīcību. Manuprāt, ir vienkārši smieklīgi pārmest Nacionālās apvienības pārstāvim, ka viņš ir it kā balsojis pret savu tautu. Nacionālā apvienība, aizstāvot sava biedra tiesības, paziņoja:” «Deputāts ir morāli atbildīgs par savu rīcību. Deputāts nevar aizbildināties ar valdības pārstāvju, partiju vai citu personu spiedienu, lai attaisnotu balsojumu pret savu sirdsapziņu.» Un viņiem ir pilnīga taisnība.
Tas ir nožēlojami, ka Vienotībai, kura deklarējusi atklātību un tiesiskumu, ir iebildumi un pārmetumi pret sirdsapziņas balsojumu. Un tā jau nav pirmā reize. Tieši tāpat Vienotības vadība centās apkarot Nacionālās apvienības pamatoto un stingro prasību – palielināt finansējumu demogrāfijas veicināšanas programmai, kura ir tik svarīga, domājot par mūsu tautas izdzīvošanu un saglabāšanu tepat – Latvijā. Tā ir Vienotības liberālā un kosmopolītiskā, uz skaitļiem un cipariņiem, bet ne cilvēkiem orientētā politika, kas novedusi pie tā, ka trīssimts tūkstoši mūsu valsts iedzīvotāji ir Latviju pametuši, ka joprojām esam trešā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā, aiz sevis atstājot vien Bulgāriju un Rumāniju. Tāpēc šobrīd ir svarīgi nepievienoties eirozonai, lai mūsu tauta netiktu ierautu vēl lielākā parādu jūgā, kas pieaugtu glābjot Savienības dienvidvalstis – Grieķiju, Portugāli un Spāniju no ekonomiskajām krīzēm, kas radušās viņu pašu nesamērīgu tēriņu dēļ. Pārejot uz eiro, cenu kāpuma dēļ, vislielākie zaudētāji būtu tieši tie mūsu iedzīvotāji, kuri nevar lepoties ar pārtikušu, nodrošinātu dzīvi un lieliem ienākumiem. Lai arī valdība to zina, tā nesteidz palielināt algas un neindeksē pensijas.
Ēlertes kundzes paziņojums ir kārtējais varas mēģinājums nerēķināties ar savu tautu un apturēt iespēju cilvēkiem paust savu gribu, balsojot referendumā. Viņa, labākajās padomju propagandas un PSKP partijas tradīcijās, cenšas izveidot ienaidnieka tēlu - visi, kas nedomā kā valdošie, ir ienaidnieki, un tie ir jācenšas nomelnot. Viņasprāt, ir jāsarīda savā starpā latvieši, nemaz jau nerunājot par cittautiešiem. Šobrīd, liekot atteikties no savas naudas, valdība mūs ar varu tuvina Eiropas Savienotajām valstīm.
Atjaunotajā Latvijā kopā ar latu jau ir uzaugusi viena paaudze. Viņi ir auguši klausoties vecvecāku stāstus par brīvvalsti un cīņām, par sudraba pieclatnieku, kas tika nodots no paaudzes paaudzei kā svēts talismans, dārgums un piemiņa par tiem tālajiem un dramatiskajiem laikiem. Domājot par Latvijas valstiskuma simboliem, mēs domājam par karogu, himnu, latviešu valodu un arī par savu latu. Šobrīd mūs spiež atteikties lata. Un paraudzīsimies tālākā nākotnē. No kā tad Eiropas birokrāti un pašu vietvaldīši mūs aicinās atteikties rīt vai parīt? Varbūt no mūsu karoga, himnas vai valodas? Un, lai tas nenotiktu, mums šodien ir jāceļas un jāaizstāv savs LATS, jāaizstāv tāpat kā pirms gada februāra spelgoņā mēs aizstāvējām savu valodu referendumā. Pievienošanās eirozonai 2014. gada 1. janvārī apliecinās tikai to, ka esam gatavi atdot daļu no savas valsts neatkarības. Tāpēc aicinu valdību nedzīt vēl dziļāku ķīli starp varu un tautu, bet saskaņā ar Satversmes garu, ieklausīties tautas gribā un ļaut tai par šo jautājumu lemt referendumā.