Tātad, tuvojoties sēdes atklātās daļas un ar nākamā gada budžetu saistīto likumprojektu grupas izskatīšanas noslēgumam, finanšu ministre tiek līdz Saeimas deputātu ierosinājumiem par papildu izdevumiem. Un atbilstoši savam "dzelzs lēdijas" tēlam paziņo, ka Finanšu ministrijas (FM) ieskatā neviens no priekšlikumiem nav atbalstāms. Tad mikrofonu ieslēdz izglītības ministrs, kurš noskaita virkni finansiāli visai prāvu priekšlikumu, kurus aicina tomēr atbalstīt. Ņemot vērā FM objektīvi noteicošo lomu budžeta veidošanā, varētu pieņemt, ka Reizniece-Ozola Šadurska ierosinājumus pieklājīgi, bet noraidīs. Tas nenotiek. Citi valdības locekļi, kurus Šadurska panākumiem teorētiski vajadzētu iedvesmot arī kaut ko prasīt un atbalstīt, izliekas, ka viņu zālē nav. Arī premjers neiebilst, vienīgi novelk, ka īsti labi tā darīt nav, jo priekšā ir vēl viens Saeimas deputātu apetītes apmierināšanas «raunds». Un tad skatītājs saprot, ka tas viss ir iestudējums. Reizniece-Ozola zināja, ka Šadurskis faktiski nostāsies pret viņas pozīciju, un zināja arī, ka viņai būs jāpiekāpjas. Visi klātesošie ministri to zināja. Jo acīmredzot kādā citā vietā un laikā bija notikusi vienošanās.
Atļaušos apgalvot, ka pret politiku izturos pietiekami pragmatiski, lai saprastu, ka bez kompromisiem un kaulēšanās tā, jo īpaši budžeta pieņemšanas procesā, nenotiek. Līdz ar to slikto pēcgaršu rada ne tik daudz "es tev, tu man" modelis vispār, cik pilnīga neskaidrība par uzveduma dalībnieku motivāciju. Ko ieguva Šadurskis? It sevišķi, ja patur prātā, ka priekšlikumi, kurus viņš it kā tik izšķiroši atbalstīja, nenāca no Vienotības deputātiem Saeimā. Atbalstu citā jautājumā? Kāpēc bez kaujas piekāpās Reizniece-Ozola? Kas bija paskaidrots citiem ministriem, kuri klusēja? Kas bija, kā latvieši saka, sadīlots?
Aizvadītajā nedēļā daudz tika pārspriests ASV politikā notiekošais. Varas funkcionēšanas modelim ASV arī raksturīga tirgošanās, bet te nu gandrīz jāsaka, ka tās neslēptais raksturs ir pat simpātiskāks. Ja X štata pārstāvis Kongresā savu atbalstu budžetam nepārprotami "pārdod" apmaiņā pret kādu, piemēram, infrastruktūras projektu štatā X, tad vismaz ir puslīdz skaidrs darījuma priekšmets. Savukārt, ja daļa tirgošanās procesa dalībnieku paliek ēnā, vienlaicīgi demonstrējot savu ietekmi, tas rada valdības prestižam par labu nenākošus minējumus. Piemēram, ka paralēli formālajai struktūrai (partijas, to frakcijas) ir citi varas centri, un ministri kolektīvi klusēja, lai saglabātu posteņus.