Viņš norāda, ka lai Eiropa pārvarētu krīzi, jāuzliek par pienākumu domāt par finanšu industrijas pamatstruktūru - jānošķir sabiedrībai noteikti nepieciešamais no visa pārējā, ko veido finanšu instrumenti.
Pētnieks un bijušais baņkieris uzskata, ka bankas, kas atrodas bankrota priekšā ir jāglābj, taču ikreiz ir jāizsver, kura bankas daļa ir nepieciešama sabiedrībai, jo sabiedrībai nav jāglābj tās bankas daļas, kas ir veidotas uz spekulāciju rēķina.
"Tā iemesla dēļ, ka valsts maksātnespējai ir tik liela ietekme uz bankām, politiķiem vajadzētu apdomāties, vai tiešām mēs gribam ar šo te nodarboties ik pēc četriem pieciem gadiem? Pirms tam bija sliktie hipotekārie kredīti, tagad tie ir valstu parādi, nākamreiz jau kaut kas cits. Vai nevarētu no tā izvilkt kādu kopsaucēju, lai sabiedrībai to nevajadzētu darīt atkal un atkal? Piemēram, par reālās ekonomikas un spekulāciju nošķiršanu", skaidro T. Filiponā.
Viņaprāt, ir jāmaina līdzšinējā rīcība pašos pamatos, ja vēlamiem izveidot ilgtspējīgu finanšu sistēmu - patlaban būtiskākās problēmas viņaprāt rada paradums likt likmes, nevis investēt. Otrkārt, jābeidz kapitāla diktatūras kultūra, kuras ideja ir darboties ar maksimāli mazu kapitālu, lai gūtu maksimālu peļņu.
"Ir jāpārtrauc riska morāle, kurā mēs dzīvojam. Pašlaik tā ir monētas sviešana gaisā par svešu naudu, sakot: ja ērglis, tad es vinnēju, ja raksts - tu zaudē. Proti, pats spēlmanis nezaudē nekad," norāda ekonomists.