Vakar tvitera telpā šo tēmu aizsāka Kaspars Rolšteins, kuram ar labu atmiņu apveltītā publikas daļa, protams, var pārmest daudz ko, taču viens ir nenoliedzams - Rolšteina kungs ir to laiku pārstāvis, kad politiskais PR Latvijā bija neizcakināts, tiešs un lielā mērā tieši tāpēc arī efektīvs.
"Bez sava kaujas PR bataljona Latvijas pastāvēšana ir apdraudēta. Lielas problēmas ir gan ar iekšējo, gan ārējo PR.. Latvijas īstā problēma nav ne RU TV kanāli, ne mazais finansējums saturam - bet katastrofāla neizpratne par PR lomu mūsdienu pasaulē.. Piemēram, LV negatīvais ANO ziņojums par cilvēktiesībām mūsu valstī - ir 100% LV ārējā PR mazspējas jautājums," - šiem viņa izteikumiem var tikai piekrist.
Viena lieta - mistiskais "Latvijas tēls", kurš ik pārgadus tiek pārtaisīts un domāts no jauna. Taču pie šīs bezgalīgās pārtaisīšanas un, piemēram, Latvijas institūta neefektivitātes, neredzamības un nedzirdamības visi jau ir pieraduši, un tas arī nav nekāds dzīvības un nāves jautājums. Toties Latvijas PR - ar to saprotot spēju globālajā informatīvajā telpā sekmīgi turēties pretim masīvai naidīgai propagandai - tas gan ir aktuāli un neatliekami.
Ko darīt? "RU nekautrējas algot labākās Rietumu PR kompānijas savu ārējo kaujas uzdevumu risināšanā, t.sk. pret LV. Kamēr mēs te saturu subsidēsim.. Skaidrs, ka LV armijai ir jāspecializējas uz kaut ko. Piemēram, PR noteikti ir joma, kurā mūsu valsts talanti nav starp pēdējiem pasaulē.. Ja šobrīd LV nav pat 10-20 cilvēku, kas 09.05. katrs pa 100 komentāriem ierakstīs ārzemju interneta portālos, tad ko mēs vispār gribam?" - lūk, daži Kaspara Rolšteina ieteikumi.
Katrs pats var spriest, cik nopietni katrs no tiem uztverams. Viens aizrādīs, ka mums nav naudas pasaules grandu algošanai, otrs kaut ko ieminēsies par Latvijas armijas intelektuālo potenciālu. Taču, lai nu kā - viens Kaspars Rolšteins saistībā ar to, ko vajadzētu darīt Latvijai sava paša PR jomā, ir sniedzis precīzi par trim ierosinājumiem vairāk nekā augstās Latvijas amatpersonas, kurām par to it kā vajadzētu rūpēties amata pienākumu ietvaros. Turklāt nevar nepiekrist: šajā jomā Latvijā tiešām ir pietiekami daudzi pasaules līmeņa speciālisti - nodrošiniet tik viņiem atbilstoša līmeņa uzdevumus.
It kā jau ir tik skaidrs, ko vajadzētu darīt. Lai noformulētu Latvijas PR intereses pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, nevajag ne mēnešus, ne finansējumu, ne ekspertu grupas un sabiedriskās apspriešanas. Šai noformulēšanai pietiek ar nedēļu, labi, divām nedēļām un uz divu roku pirkstiem skaitāmu profesionāļu saietu - ar profesionāļiem saprotot nevis "mūžīgos ekspertus", kas vienmēr gatavi mācīt citus, bet cilvēkus, kam PR ir profesija, amats un vienīgais ienākumu nodrošinātājs.
Valsts mašīna, protams, uz šādu efektivitāti un lēmumu pieņemšanu nav spējīga, bet Dievs ar viņu, tiktāl viss ir izdarāms sabiedriskā kārtā. Taču - kas būs tālāk? Mums būs reālā, praktiski īstenojamā, visiem labi saprotamā stratēģija - divu A4 lapu apjoms ir maksimums, ar to pilnīgi pietiek. Bet kas tālāk? Kur ņemt efektīvu "PR bataljonu", kā to apmaksāt un kurp sūtīt?
Protams, teorētiski to visu vajadzētu darīt mūsu valstij. Galu galā - tai kā nodokļu maksātāju miera un drošības garantētājai taču tas ir visvairāk vajadzīgs, kam tad nu vēl citam.
Taču realitāte ir tāda, ka mēs dzīvojam valstī, kur - kā lielākajā daļā pasaules valstu, neesam mēs šai ziņā nekādi unikālie - valstiski drosmīgi, izlēmīgi lēmumi ir liels retums. Un lielā mērā tas ir sabiedrības un mediju spiediena rezultāts.
Kā tā? Latvijā - un atkal mēs neesam nekāds unikums - pastāv divas, viena otru faktiski neitralizējošas valdošās nostādnes. Viena - gribas, lai viss būtu mudīgi, radoši un jaudīgi, gāzi grīdā - un lai ātri būtu rezultāts, vienalga, kāds! Tāds Šlesera sindroms. Otra - gribas ekspertu darba grupas, gribas nodrošināties ar atbalstošiem viedokļiem, gribas ierēdņu uzraudzību, gribas Briseles atbalstu. Tāds Dombrovska sindroms.
Papildu tam Latvijas valsts pēdējos gados ir uzskatāmi pierādījusi, ka pat ar lielu naudu tā vairs nespēj pasūtīt efektīvas, vajadzīgo rezultātu nodrošinošas kampaņas. Atšķirībā no laikiem pirms, piemēram, desmit gadiem.
Pirms iestājas ES kampaņa izmaksāja dārgi, bet tā deva konkrētu, taustāmu rezultātu - vairākums vēlētāju nobalsoja par iestāšanos ES, un man patiešām ir lepnums, ka es strādāju uzņēmumā, kas šo kampaņu īstenoja.
Salīdzinājumam - pērnās eiro ieviešanas kampaņas efektivitāte. Var, protams, kampaņas mērķus "piedzīt" realitātei jau tās norises gaitā, var pēc tam izlikties, ka iepriekšējo mērķu nemaz nav bijis, bet jau pēc tam, fiksējot, ka tauta nu nebūt nav sajūsmā par jauno valūtu, vienkārši paziņot - ko jūs gribat, kampaņa taču ir beigusies.
Taču, ja šīs eiro ieviešanas kampaņas reālo efektivitāti būtu nācies mērīt līdzīgā veidā - nobalsos cilvēki par eiro ieviešanu vai pret to, - mēs visi labi zinām, kāds būtu rezultāts. Un arī Latvijas PR stratēģijas praktiskajā īstenošanā, "PR bataljona" izveides un "kauju" plānos ar atrunām un mērķu operatīvu pārtaisīšanu nekas nebūs līdzēts, - tur būs īsi un skaidri: vai nu ar vairogu, vai nu uz vairoga.
Papildu tam, kas attiecas uz Latvijas valsts mašīnas pašreizējo spēju izstrādāt reāli īstenojamas, praktiskajā dzīvē noderīgas un izmantojamas (ne tikai ES fondu "izsišanas" pamatojumam vajadzīgas), reāli ilgtspējīgas stratēģijas, - varu tikai piekrist kolēģim Arnim Lapiņam, kurš vakardienas tvitertelpas "PR bataljona" apspriedējiem pamatoti aizrādīja: vai tad nu Jūs, kungi, nezināt, ko mūsu valsts dara ar stratēģijām? Tiešām, pajautājiet paši sev, kad jūs pēdējoreiz esat ko dzirdējuši par, teiksim, mūsu it kā tik svarīgo Nacionālās attīstības plānu...
Tad nu ko? Kur izeja? Patiesībā redzu tikai divus variantus.
Viens - uz fantastikas robežas: Latvijas valsts politiskajā mašīnā zobratiņi pēkšņi saslēgsies tā, ka atradīsies amatpersona vai amatpersonu grupa ar pieeju pietiekami ievērojamam valstiskam finansējumam, ar iespējām šo finansējumu operatīvi piešķirt skaidri formulētām valstiskā PR vajadzībām, turklāt - arī apveltīta ar vēlmi to darīt.
Un otrs - salīdzinoši reālistiskāks. PR bataljona izveidei un darbības nodrošināšanai vajadzīgās summas patiesībā nav astronomiskas - jā, tie ir simti tūkstošu eiro gadā, bet nekādā gadījumā ne miljoni. Ar šādu summu var panākt reālus, taustāmus rezultātus, ja ir skaidrs darbības plāns un bataljonā ir nevis aizmugures žurkas, bet profesionāli karotāji, kam informatīvais karš ir maizes darbs.
Tad kāpēc gan mūsu valstī nevarētu atrasties privātas struktūras, kas tā vietā, lai tērētos pašu spalvas spodrinošiem pasākumiem vai barotu politiķus, pārmaiņas pēc nepatērētos savas valsts labā?