Fragments no sarunas:
Līdz XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem Latvijas simtgadē atlicis tikai gads un četri mēneši. Ciktāl Mežaparka estrādes pārbūve ir šobrīd?
Austris Mailītis. Kad tika atsākta projekta virzība, līdz 2018. gada Dziesmu un deju svētkiem jau bija par maz laika, lai pilnībā pabeigtu visu estrādi. Tāpēc pārbūves projektu sadalījām divās kārtās. Pirmās kārtas uzdevums ir rekonstruēt un ievērojami paplašināt skatītāju lauku, nodrošinot tur dažādas vajadzības, kas iepriekš nebija atrisinātas. Estrāde tika uzbūvēta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, un vajadzības ir mainījušās. Arī infrastruktūra ir novecojusi. Savukārt līdz 2020. gadam paredzēts rekonstruēt un pilnībā pārbūvēt koristu daļu. Esošais estrādes apjoms tiks nojaukts. Izmantojot novietni un infrastruktūras vietas, kas tur jau ir, tēls pilnībā mainīsies. Būs jauna tribīne ar jaunu jumu, jaunā tēlu sistēmā. Arī kora dziedātāju tribīnes ietilpība tiks palielināta. Šobrīd esam pabeiguši pirmās kārtas būvprojektu. Notiek saskaņošana, būvprojektu vērtē eksperti.
Skatītāju vietu būs vairāk?
A. M. Sēdvietu skaits palielināsies no pašreizējām 23 000 uz 30 000 vietām 2018. gadā. Par aptuveni trīsdesmit procentiem palielināsies arī stāvvietu skaits. Soli būs noņemami, un tur varēs rīkot arī cita veida pasākumus, piemēram, rokkoncertus.
Teicāt – tika atsākta projekta virzība. Cik sens īsti ir šis stāsts?
A. M. 2007. gadā mēs, Mailīšu ģimene – es, mans brālis Matīss (viņš 2016. gada aprīlī aizgāja bojā autoavārijā – I. L.), mūsu tēvs Ivars Mailītis un mamma Inese Mailīte radījām koncepciju un, apvienojoties ar būvprojektu vadīšanā pieredzējušo Jura Pogas arhitektu biroju, uzvarējām starptautiskā arhitektūras metu konkursā par Dziesmu svētku estrādes pārbūvi. Konkursā piedalījās arī citas latviešu, kā arī franču, vācu un japāņu komandas.
Piedāvājām jaunu koncepciju, kuru starptautiskā žūrija atzina par spēcīgāko tieši tēla dēļ. Taču 2009. gadā procesu iesaldēja, jo krīzes dēļ netika paredzēts finansējums. Pagājušajā gadā atjaunojām projekta virzību. Tas tika pārskatīts, jo ir pagājuši desmit gadi un mainījusies situācija. Tas vairāk attiecas uz tehniskām lietām, jo koncepcija, galvenā ideja nemainās. Pie tās turpinām strādāt, pielāgojot šīsdienas situācijai. Rezumējot: esam pabeiguši pirmo kārtu un sākuši strādāt pie otrās kārtas, kura jāuzbūvē līdz 2020. gadam, kad plānoti Skolēnu dziesmu un deju svētki. Estrādei tas būs pirmais lielais kopkoru koncerts – savā ziņā arī iemēģinājums Dziesmu svētku 150 gadu jubilejas svinēšanai 2023. gadā. Jau ir izsludināts iepirkums pirmās kārtas būvniecībai, un rezultāti būs agrā pavasarī. Mūsu atbildība būs autoruzraudzība – sekot līdzi, lai viss tiek izpildīts pienācīgi. Cerams, ka izdosies.
Kāds būs estrādes tēls un tā jēga?
A. M. Dziesmu svētki ir nozīmīgs un svēts rituāls Latvijas tautai. To intuitīvi jūt katrs Dziesmu svētku dalībnieks. Dziesmu svētku norises vieta mūsu izpratnē ir svētvieta, šūpulis. Sapratām, ka tieši šādi pret šo projektu jāattiecas. Bet kas ir tas svētais un svarīgais Latvijas tautai? Vēsturiski latvieši dzīvojuši ciešā saskaņā ar dabu un arī savu filozofiju veidojuši saskaņā ar dabu. To apliecina mūsu tautasdziesmas. Daba ir mācījusi latvisko dzīvesziņu, gudrību. Estrādi veidojam saskaņā ar šiem principiem. Veidojam abstraktu Latvijas ainavu, kuras tēli ir – kalns, koks, birzs, lapotne. Tā ir latviešu svētvieta. Koristu tribīne būs kā kalns, kurā kāpt un dziedāt, lai skan. Kalnā ir koku birzs. Jumu, kas ir pāri koristu tribīnei, veidojam kā sidraba birzi. Ne tikai vienkārši, kā Latvijas ainavā, bet arī kā filozofisku simbolu, kas vēstī par būtiskām latviešu vērtībām. Skatuves mašinēriju (gaismas, skaņas u. tml.) redzam kā lapotni, kas mainās līdz ar gadalaikiem vai konkrētiem pasākumiem. Tātad estrāde veidota līdzībās ar Latvijas dabu, kuras galvenie tēli ir kalns, birzs, plašums, horizonts. Arī šūpulis kā kopforma.
Ivars Mailītis bijis galvenais mākslinieks jau teju ducim Dziesmu un deju svētku. Nosauktie tēli jau ir redzēti vairāku iepriekšējo svētku un pilsētvides mākslinieciskajā noformējumā. Estrāde ir šo ideju summa?
Ivars Mailītis. Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma kopā esmu piedalījies divpadsmit Dziesmu svētku radošajās grupās, to skaitā skolēnu, kā arī Baltijas valstu studentu dziesmu svētkos Gaudeamus un Rīgas astoņsimtgades svētkos. Skanošā sidraba birzs 2013. gadā bija ļoti svarīga ētiska vēsts – "caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu". Te ir mūsu vērtības: godīgums, taisnīgums, tīrība, attieksme pret pasauli. Arhitektūrā arvien būtiskāks atkal kļūst dabiskais elements, atgriešanās pie dabiskuma. Jaunievedumi tēlu sistēmā turpinās. Mani iedvesmo arī stabulīte, kuru spēlē ganiņš Pētera Kundziņa gleznā. Mazā ganu stabulīte ir tas pats, kas viena ērģeļu stabule baznīcā. Tā ir viena dvēselīte, kas skan, un visi kopā mēs varētu skanēt brīnišķīgā orķestrī, jo katrs mēs esam viena skaņa mūsu tautas, Latvijas vai Baltijas jūras ziemeļu piekrastes formā. Šis tēls – skanošās vēja ērģeles – derēja četriem svētkiem, ieskaitot Pasaules koru olimpiādi. Viens no vērtīgākajiem simboliem arī Latvijas simtgades kontekstā ir tas, ka mazais ganiņš jau šūpulī, sidraba birzī uz kalna varēja stabulēt tieši tā, kā viņam dziedāja māmiņa vai tētis. Kādas intonācijas, mentalitāti mēs esam paņēmuši no pagātnes dzīlēm – no saviem senčiem, no sava garīgā pūra? Filozofiskais lidojums ir ļoti svarīgs: gājums no gana stabules caur ērģeļu stabulēm un mums visiem uz Latvijas valsti kā instrumentu. Ir arī iecere ekspozīcijā Rīgas centrā parādīt, cik dažādās telpiskajās vidēs ir notikuši Dziesmu svētki. Latvijā taču ir vairāk nekā divsimt estrāžu, gan lielu, gan mazu. Arī reģionālās estrādes ir devušas savu artavu Dziesmu svētku gaitā.
A. M. Arī padomju laikos estrādei bija savs, ļoti izteikts tēls. Tajā bija spēcīgs propagandas elements. Kādi tur bija dekori, skulptūras, karogi un banneri!
I. M. Bija skulptūru duets, kurš nedrīkstēja būt pārāk latvisks. Sieviete bija krieviete, bet vīrietis – latvietis, jo viņi draudzējas. Sānos bija vārti, bet estrādes augšā – Ļeņina un Staļina attēli, lozungs "Mēs dzīvosim komunismā". Darbaļaudis – koru dziedātāji caur triumfa arkām abās estrādes pusēs nāca pie sava vadoņa, šī tēma vizuāli bija absolūti skaidra. Jau Senajā Grieķijā cilvēkiem bija vispirms jāapiet apkārt templim, lai iemācītos Atēnu Akropoles skulptūrās attēlotos dievus. Arhitektūras tēlu rinda veidoja stāstu, ko cilvēks pamazām apguva un tā tika sagatavots informācijai, kuru viņam deva templī. Pēc šī paša principa darbojās arī arkas piecdesmito gadu vidū uzbūvētajā Mežaparka Lielajā estrādē. Visiem patīk iziet caur arku, bet tā bija domāta sociālisma un komunisma cildināšanai. Pēc brīvās Latvijas atjaunošanas padomju simboliku novāca. Daļēji tika nojauktas arkādes, kurās pamata jumtu turēja sirpja un āmura komunistiskā tematika.
Visu sarunu lasiet laikraksta Diena, 15.februāra, numurā!