Skaidrs, ka latgaliešu rūgtumu tas nemazina, tomēr jāatgādina, ka krasas reģionālas atšķirības ienākumu, attīstības līmeņos ir arī citās, par Latviju krietni turīgākās valstīs. Klasisks piemērs - Itālijas dienvidi. Un - it kā ieguldīti desmitiem miljonu, būvēti ceļi, tilti, bet rezultāts pašvaks. Līdera pozīcijas bezdarba ziņā saglabātas, kriminogēnā situācija slikta, vietējie turpina migrēt uz ziemeļiem. Protams, var teikt, ka konkrētajā gadījumā vainojami korumpētie Itālijas politiķi un viņu draudziņi mafijas aprindās. Tomēr daudz labāk nav veicies Spānijā, kur Katalonija uzskata, ka centrālā vara bezjēdzīgi pumpē naudu Andalūzijā; būtiskas atšķirības turīguma līmeņos ir starp Lielbritānijas reģioniem utt.
Citiem vārdiem sakot, ja reģions neatrod savu nišu ekonomikā, ja reģiona cilvēki paši nesasparojas, tad valsts atbalsts (pat ja runa ir ne tikai par naudu, bet dažādiem nodokļu sistēmas stimuliem) depresīvajiem reģioniem var kļūt par ūdens liešanu caurā mucā.