Publiskajā telpā, lai arī par eiro ieviešanas procesiem runāts daudz, vārdu savienojums «pieprasām konverģences ziņojumu» dzirdēts mazāk. Ko tas nozīmē cilvēkiem saprotamā valodā?
Tā vienkārši sakot - ja tagad būtu 2012. vai 2014. gads, šī diskusija par konverģences ziņojuma prasīšanu un visu ar to saistīto mums izpaliktu. Jo reizi divos gados visā Eiropas Savienībā (ES) notiek regulārais izvērtēšanas process attiecībā uz tām dalībvalstīm, kas nav eirozonā. Respektīvi, šis regulārais izvērtējums rāda, vai ir iestājusies konverģence, vai valsts ir gatava pievienoties arī eirozonai. Latvijas gadījumā šī ziņojuma «pieprasīšana» ir tāpēc, ka mēs esam «iekrituši» t. s. tukšajā gadā. Tas ir - mēs redzam, ka esam izpildījuši konverģences kritērijus, ka mums ir pamats pievienoties eirozonai, vienkārši šogad nav šī regulārā ziņojuma. Tādēļ mēs izmantojam mūsu tiesības «pieprasīt» ārkārtas ziņojumu. Tātad ziņojums būs tieši par Latviju, nevis citām ES dalībvalstīm ārpus eirozonas. Ziņojumu veido atsevišķi Eiropas Komisija (EK) un Eiropas Centrālā banka (ECB), tāpēc korektāk būtu runāt par diviem neatkarīgiem, savstarpēji nesaskaņotiem ziņojumiem. Attiecīgi Latvija ir vērsusies šajās institūcijās ar lūgumu sagatavot šo ārkārtas ziņojumu.
Cik ilgā laikā šie ziņojumi taps?
Laika grafiks, par kādu mēs esam informēti, liecina, ka minētie ziņojumi varētu tikt publicēti jūnija sākumā. Pēc tam notiek diskusijas ECOFIN (ES dalībvalstu ekonomikas un finanšu ministru padome) līmenī, un pirmais rekomendējošais lēmums tiek pieņemts jūnija beigās. Pēc tam jau ir diskusijas ar Eiropas Parlamentu, ar Eiropas Padomi. Gala lēmums faktiski būs jūlija sākumā.
Cik šī vērtēšana būs formāla - jo kritērijus mēs izpildām - un cik lielā mērā mums tomēr jārēķinās, ka būs nepieciešamība aktīvi pierādīt, lobēt, jo var būt kādi zemūdens akmeņi?
Es tomēr teiktu, ka skaitliskie kritēriji ir viennozīmīgs kritērijs. Mēs - Finanšu ministrija, Latvijas Banka, arī sadarbībā ar Eiropas Komisiju - redzam, ka šos kritērijus izpildām ilgtermiņā. Cits jautājums, ka, jā, diskusijās iesaistās Eiropas Padome, Eiropas Parlaments, attiecīgi lēmums tiek pieņemts politiskā līmenī. Arī mūsu ārlietu ministrs valdības ārkārtas sēdē 4. martā uzsvēra, ka mums ir ļoti aktīvi jāstrādā ar eirozonas valstīm, skaidrojot mūsu situāciju un redzējumu. Jo skaidrs, ka Latvija nav pirmā valsts, kas tiek uzņemta eirozonā, ir bijušas kļūdas, kuras neviens vairs negrib pieļaut.
Minējāt, ka Latvijas pozīcija ir - mēs kritērijus spējam ievērot ilgtermiņā. Tā ir tēma, kas laiku pa laikam izskan: ka valsts uz zināmu laiku «piedzen» savus rādītājus kritērijiem, bet pēc tam maiss pašļūk vaļā... Arī tas eirozonas iepriekšējā paplašināšanas reizē ir pieredzēts, piemēram, Grieķijas, bet ne tikai, gadījumā.
Ja runājam par inflāciju, tad, protams, nenoliedzams ir fakts, ka tās līmeni Latvijā lielā mērā ietekmē ārējie faktori - naftas, pārtikas cenas utt. Labā ziņa ir tā, ka šie faktori ietekmē arī citas ES un eirozonas dalībvalstis. Respektīvi, ja mēs paskatāmies inflācijas līmeņa svārstības, tad redzēsim, ka tas ir «staigājis» arī citās valstīs. Attiecīgi nevajadzētu baidīties no inflācijas līmeņa trijās dalībvalstīs ar zemāko līmeni, kas tiek ņemtas kā atskaites punkts. Ja runājam par budžeta deficīta kritēriju, tad redzam, ka deficīta apmērs pērn atbilstoši mūsu prognozei - oficiāli to varēsim apstiprināt aprīlī - bijis 1,5% no IKP. Tas nozīmē, ka, ja kritērijs ir 3%, tad Latvijai ir ļoti liela drošības rezerve. Ja runājam par tālāku nākotni, tad neaizmirsīsim par Fiskālās disciplīnas likumu. Tā pieņemšana nozīmē, ka esam mācījušies no pagātnes kļūdām, ka esam radījuši regulējošo vidi, lai kritēriji tiktu ievēroti arī vidējā un ilgākā termiņā. Nākošais kritērijs - procentlikmes. Mēs redzam, ka vide te ir ļoti dinamiska, likmes valstīm būtiski atšķiras. Tomēr, jau atmaksājot pirms termiņa SVF aizdevumu, mēs pārliecinājāmies, ka tirgus mums ir labvēlīgs, kas nozīmē gan to, ka Latvija šo kritēriju izpilda šobrīd, gan to, ka runa ir par ilglaicīgu tendenci. Starp iemesliem var minēt arī to, ka Latvija, pārvarot krīzi, ir spējusi saglabāt samērā zemu valdības parāda līmeni, kas ārvalstu investoriem ir ļoti svarīgi. Šobrīd procentlikme desmit gadu parādzīmēm Latvijas gadījumā ir apmēram 4,4-4,5%; līmenis, kad šāds procentlikmju kritērijs vispār parādījās, bija 5-6 procenti. Nākamais kritērijs: valūtas kursa stabilitāte. Pieļaujamās svārstības ir 15% no eiro kursa, piesaiste kursam - divi gadi. Latvijas lats eiro piesaistīts ir jau faktiski kopš 2005. gada, tātad krietni ilgāk, un svārstību koridors ir +/- 1 procents. Tātad arī šis kritērijs ir ievērots ilgā termiņā.
Saprotot, ka Finanšu ministrija nevar prognozēt ārpolitiskās norises, tomēr gribētu dzirdēt viedokli, vai mūsu uzaicināšanu nevar ietekmēt ar kritēriju izpildi nesaistīti politiski faktori - kaut kādas Francijas īpašās intereses, politiska nestabilitāte Itālijā utt.?
Tiekoties ar eirozonas dalībvalstu pārstāvjiem, mums tomēr ir apliecināts, ka primārais ir kritēriju izpilde. Lai kā arī būtu, tas, ka mēs šos kritērijus izpildām, ļauj mūsu vadītājiem, premjeram, finanšu ministram, sēsties ar eirozonas vadītājiem pie sarunu galda un politiskā līmenī runāt kā līdzīgam ar līdzīgu.
Vai pret Latvijas uzaicināšanu eirozonā var tikt izmantoti tādi ar kritērijiem nesaistīti aspekti kā zems sabiedrības atbalsts eiro ieviešanai?
Atlases pamatā tomēr ir kritēriji, par kuriem runājām. Skaidrs, ka mūsu partnerus interesē, kā mēs skaidrojam sabiedrībai eiro ieviešanas nepieciešamību un mehānismu. Tomēr mums šādi, ja tā var teikt, atgādinājumi patiesībā nav nepieciešami, jo mēs paši saprotam pareizas komunikācijas nozīmi. Eiro ieviešana ir ļoti liels projekts, jo naudu lieto burtiski ikviens Latvijas iedzīvotājs, tātad tas skar ikvienu. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik vienkārši vai cik sarežģīti mums kā iedzīvotājiem eiro ieviešana notiks.