Kamēr dzīvoji laulībā ar vīru, otru bērnu laist pasaulē nepaspēji vai negribēji?
Nepaspēju. Mēs ar vīru jau bijām nolēmuši, ka mums būs vēl viens bērniņš, pārrunājām to un jau ķērāmies pie lietas, taču izšķīrāmies. Toreiz domāju, noteikti būs otrs dēliņš! Nezinu, kāpēc, bet bija tāda pārliecība. Tajā laikā man bija salikti divi maisi ar puiku drēbēm. Man patika, ka apkārt ir vīrieši, biju arī pieradusi pie tā, ka man jau ir dēls. Tagad, ja man būtu bērniņš, es gribētu, lai būtu meitenīte. Jo džekiem tomēr cita uztvere un sapratne, bet man reizēm gribas ar meiteni parunāties.
Tātad tu gribi vēl vismaz vienu bērnu? Vai esi tam gatava, arī dzīvojot viena?
Nav tā, ka es noteikti gribētu vēl vienu bērnu. Es nevaru simtprocentīgi pateikt - jā vai nē. Es saprotu, ka esmu jau pietiekami gados. Ja notiktu kaut kāds brīnums, satiktu vīrieti, aizietu širmis ciet, būtu baigās jūtas, stabilas un pastāvīgas attiecības, es neteiktu nē. Taču es uz to netiektos, nav tā, ka es nenormāli gribu vēl vienu bērnu. Vispirms jābūt pastāvīgam vīrietim, jo es negribētu viena pati audzināt vēl vienu bērnu un es negribu bērnu tikai bērna dēļ.
No finansiālā viedokļa tu viena pati divus bērnus nevarētu uzturēt?
Nē, būtu baigā knapināšanās.
Cik liela nozīme lēmuma pieņemšanā būtu valsts atbalstam?
Tā kā šobrīd neplānoju otru bērnu, neesmu pat interesējusies, kāds ir valsts atbalsts māmiņām. Laikam jau tas nav tik liels, kā bija agrāk. Strādāju valsts darbā, kur viss ir oficiāli, noteikti kaut kādu pabalstu jau saņemtu. Bet tam nav izšķirošas lomas, lai lemtu par otru bērnu.
Vai dēls nekad nav teicis, ka gribētu brālīti vai māsiņu?
Agrāk prasīja, bet nu jau vairs par to nerunā. Es gan viņam vienreiz ieminējos - ko tu teiktu, ja tev būtu maza māsiņa? Pirmā reakcija bija - fui, priekš kam, es viņai pamperus nemainīšu. Viņš gribētu jau lielu māsu vai brāli, savu vienaudzi, lai viņiem kopā būtu interesanti. Tāpēc mūsu mājās parādījās kaķis, lai puikam būtu sabiedrība. Viņš atnāk no skolas un ir viens. Man tāpēc arī bija nepatīkami, bet tagad vismaz viņam ir ar ko paspēlēties, nu tad viņi abi ņemas pa māju.
Kāds mācītājs reiz teica, ka jaunajiem prioritāte ir materiālā labklājība, nevis dzimtas turpināšana. Vai esi kādreiz domājusi par bērniem kā dzimtas turpinātājiem?
Godīgi sakot - nē. Domāju, ka tas noteikti vīrietim ir svarīgāk - uzvārds, mantojums. Es no tāda viedokļa par to neesmu domājusi.
Kāpēc ar vīru izšķīrāties?
Uz šo jautājumu man atbildēt visgrūtāk. Kāpēc mēs izšķīrāmies? Nerunājām vienā valodā. Biju jaunāka, karstāka. Tagad varbūt būtu rīkojusies savādāk. Vienkārši sastrīdējāmies, un es teicu - vācies! Viņš teica, ka ies projām tikai tad, kad būs kur dzīvot, bet es uzstāju - tūlīt un tagad. Un viņš arī aizgāja. Tā kā viņam ļoti ātri uzradās citas attiecības, pieļauju, ka viņam tās jau bija sākušās iepriekš. Es gan viņu saprotu, jo biju tāda traka - ideālā māte. No vienas puses, esmu pat pateicīga viņam, ka izšķīrāmies, jo šodien es esmu pavisam cita. Tagad esmu kaifā no dzīves, bet tad es mocīju viņu, mocīju sevi.
Taču tu neesi no tām sievietēm, kura vīlusies vīriešos, spēj viņus tikai lamāt?
Nē, visi mani vīrieši bijuši viens par otru labāki. Iepazīstos ar kādu, jūtu, ka veidojās jau kādas nopietnākas attiecības, bet man galvā iešaujas doma - varbūt nākamais būs vēl labāks (gardi nosmejas). Nu tas, protams, ar humoru. Bet es nesaprotu tās sievietes, kuras saka, ka vīrieši negrib bērnus, negrib ģimeni. Man radusies pārliecība, ka sieviete bez vīrieša var iztikt, bet vīrietis bez sievietes gan ne, jo viņam ir vajadzīga tā mīlestība. Mēs jau esam tās, kas viņiem to dod, un tad viņi mums pieķeras.
Man kaut kā gadījies sastapt tieši tādus vīriešus, kuri ļoti pieķeras, grib ģimeni, mājas, to siltumu un mīļumu. Reizēm pat tik ļoti, ka sāk elpot ar mani vienā ritmā. Nu ja mums tagad ir attiecības, tad kopā ejam peldēt, skriet, iet, visu tikai kopā. Grib mani paņemt visu sev, visu manu laiku. Ar laiku tas mani sāk smacēt nost un es bēgu. Agrāk es pati tāda biju.
Vai kāds vīrietis ir nācis pie tevis ar piedāvājumu veidot ģimeni un radīt kopīgus bērnus?
Laikam jau tik ilgstošās attiecībās līdz šim neesmu ielaidusies, lai sagaidītu tādu piedāvājumu. Lai gan bija vienas attiecības, kurās man tiešām bija aizgājis širmis ciet. Varbūt viņš arī gribētu mani precēt, un varbūt mums arī būtu bērni. Sākumā it kā viss bija superīgi, bet tad es ieraudzīju, ka šis vīrietis ir mans atspulgs - tam, kāda es biju savam vīram. Tobrīd laikam biju baigā ideāliste, sāku meklēt viņā trūkumus un, protams, tos arī atradu. Tā bija laba skola. Vispār es uzskatu, ka jebkurš cilvēks un jebkura situācija ir labi mūsu dzīves skolotāji. Lai gan pēc tam man bija žēl šo attiecību, bet nu jau viss ir pārsāpēts.
Un, lūk, man nevajag, lai vīrietis dzīvo nevis ar mani, bet manu dzīvi, lai ir laimīgs manī. Man blakus vajag pašpietiekamu vīrieti, ar kuru mums ir kopīgas intereses, ir labi kopā, bet lai viņam ir arī savas intereses, lai viņam būtu arī savs patstāvīgs viedoklis. Lai viņš ciena mani, lai būtu savstarpēja uzticēšanās, nevis, kad es kādai draudzenei īsziņas rakstu vai pasēžu draugos, sāk ņaudēt, ka tam man laika pietiek, bet viņam - ne. Ir pierasts dzīvot vienai, un ir traki, ka min uz papēžiem.
Atceros, izšķīrās kādas paziņas vecāki, tai sievietei uzradās jauns vīrietis, viņi dzīvoja atsevišķi un satikās. Toreiz domāju - ārprāts, kā tā var. Bet tagad domāju, ka patiesībā šādas attiecības man būtu ļoti pieņemamas.
Bet bērni šādās attiecībās? Ja tev gadītos neplānota grūtniecība nepastāvīgās attiecībās, ko tu darītu?
Ja es zinātu, ka šādā situācijā man būtu nodrošināts viss nepieciešamais materiālā ziņā, ja tas vīrietis maksātu savam bērnam kārtīgu uzturnaudu, lai man nav jādomā, kā es viņam došu ēst un kā apģērbšu, tad nesaki ne pieci, ka es to bērnu laistu pasaulē.
Es gan cerētu, ka bērns satuvinās un mēs dzīvosim kopā. Es gribētu bērnu audzināt attiecībās, lai bērnam blakus ir tēvs. Esmu pieredzējusi, cik reizēm man ir grūti ar dēlu, kurš tēvu satiek reizi divās nedēļās. Viņam ļoti pietrūkst vīrieša piemēra. Nē, bijušais vīrs ir labs tēvs, un tur viss ir kārtībā, tomēr es nevaru ikdienā viņam dot kaut kādas veču lietas. Puika redz, kā es uzvedos, un viņš daudz ko mācās no manis. Bet es esmu sieviete un varbūt varu daudz ko atļauties, bet viņš taču ir vīrietis. Es nevaru viņam iemācīt veču darbus un spiedzu, ieraugot prusakus. Esmu teikusi dēlam - šito tu no manis nemācies.
Vai, ilgāk esot vienai, izbaudi brīvību vai tomēr arvien vairāk ilgojies pēc stabilām ģimenes attiecībām tās vispārpieņemtajā izpratnē - vīrs, sieva, bērni?
Darbadienās man nav laika par to domāt. Es ar šausmām iedomājos, ka man pēc darba vēl vīrietim jāgatavo vakariņas. Ar dēlu kaut kā tiekam galā.
Sestdienās, svētdienās gan es ilgojos pēc azotītes. Kad brīvdienās kaut kur eju, kaut vai uz veikalu, un redzu tos pārīšus ar bērniem, man reizēm kļūst skumji. Es arī gribu iziet ar kādu kopā, bet tad es gribu viņu tādu ideālu. Kā es... (Koķeti nosmejas.)
Gaidi princi baltā zirgā?
Jā! Kāpēc ne. Es ticu, ka man viņš arī tiks, ja liktenis tā būs lēmis. Acīmredzot vēl nav īstais laiks pienācis. Nu labi, varbūt ne gluži princi. Taču, ja vīrietis vairs neatbilst tam - nedaudz zemākam par princi -, tad es tīri labi viena pati tieku galā.
Taču jāatzīst, ka esmu prasību latiņu pret vīriešiem nolaidusi zemāk. Man patīk, ka vīrieši pievērš uzmanību, ka viņi man ir apkārt, es varu pakoķetēt, pasmieties, taču tas nenozīmē, kas es viņus uzreiz gribu, es neesmu tendēta uz gadījuma sakariem un esmu monogāma attiecībās.
Vai, satiekot kādu vīrieti, esi iedomājusies - jā, ar viņu es tiešām gribētu kopīgus bērnus?
Bija viens vīrietis, ar kuru mums bija patiešām emocionāli piesātinātas attiecības. Un, redzot viņa rūpību un gādību, iedomājos, ka kopā ar viņu labprāt radītu bērniņu. Taču, atzīšos, viņš nebija brīvs. Attiecības jau sen beigušās, bet, iedomājoties par viņu, sirds joprojām ietrīcas. Arī tagad, satiekoties ar kādu «testa variantu», es iedomājos, vai es ar viņu gribētu seksu un kopdzīvi, vai es ar viņu gribēšu pavadīt daudz laika kopā.
Es esmu sajūtu cilvēks. Man bija viens puisis, kurš bija manī baigi samīlējies. Arī man viņš patika. Viņam bija laba mašīna, labs darbs un atalgojums, dzīvoklis, bet, ja es, aizbraucot uz brīvdienām pie draudzenes, pēc šī cilvēka neilgojos, tad saprotu, ka ilgtermiņā tur nekas nesanāks.
Vai esi pārliecināta, ka tava veselība ir pietiekami laba, lai laistu vēl bērnus pasaulē?
Tu mani samulsināji! Zinu, ka ar veselību man viss ir kārtībā, bet no šāda viedokļa par to nebiju iedomājusies. Tā kā neplānoju bērnu, tieši to ārstam neesmu prasījusi. Bet zini, kad nākamreiz iešu pie ārsta, pajautāšu arī par to. Ja es tam pievērstu lielāku uzmanību, tad noteikti vairāk arī interesētos par veselību, kā tas bija, gaidot pirmo bērnu. Tad gāju pie ārsta un jautāju - vai man var būt bērni.
Ir sievietes, kuras no domas par otro bērniņu attur pirmo dzemdību negatīvā pieredze? Vai tevi nebiedē pats dzemdību process?
Nē. Gaidot pirmo bērnu, es šim notikumam ļoti gatavojos, bet dēls piedzima ar neplānotu ķeizargriezienu. Viss notika ļoti ātri un viegli.
Vai zīdaiņa kopšanas process tevi nebaida - pamperi, negulētas naktis?
Tas bija skaistākais laiks dzīvē, jo pirmais bērns mani nenomocīja. Tas bija tāds pārlaimes periods. Es vienkārši baudīju šo laiku, domāju, tas būtu arī tad, ja man būtu otrs bērns. Nu patīk jau man tie maziņie.