Ar kādu mērķi šobrīd uzņemat jaunos Iespējamās misijas (IM) programmas dalībniekus?
Mērķis nav mainījies – mēs vēlamies ievest skolās mērķtiecīgus, zinošus augstskolu absolventus, lai viņi divus gadus strādātu skolā un pēc tam turpinātu ietekmēt un uzlabot izglītības sistēmu Latvijā – turpinot darbu skolās vai caur citām iniciatīvām.
Mērķis nemaz nav viņu palikšana skolā?
Nē, tas ir būtisks ceļš, kā turpināt ietekmēt izglītības sistēmu un uzlabot skolēnu rezultātus, bet tas noteikti nav vienīgais.
Ir valstis, kurās galvenais programmas fokuss ir nevienlīdzības mazināšana, jo ir ļoti liela atšķirība starp skolām. Attiecīgi, ja skolēni dzīvo nelabvēlīgākā rajonā, viņi nonāk vājākā skolā un līdz ar to arī turpmākās dzīves iespējas ir krietni ierobežotākas. Nevienlīdzība ir arī viena no problēmām, ar kuru strādājam, bet, salīdzinot ar lielu daļu citu valstu, mums tā nav tik izteikta. Mūsu mērķis ir izcila izglītība ikvienam bērnam.
Citur programmas skolotāji strādā tieši tur, kur ir lielāka nabadzība, lielāks risks, ka bērni izglītību var neiegūt?
Jā, gan ASV, gan, piemēram, Indijā. Tur tā ir lielāka problēma.
Bet Latvijā IM skolotāji ievērojami biežāk dodas strādāt uz Rīgas un Pierīgas skolām, kur situācija, iespējams, nav tā sliktākā. Varbūt vajadzētu vairāk strādāt reģionos?
Arī ASV programma nav vērsta tikai uz reģioniem, bet uz mikrorajoniem, un arī Rīgā tas ir pietiekami liels izaicinājums. Mēs labprāt sūtām programmas dalībniekus uz reģioniem. Šobrīd mums ir vairāk cilvēku Kurzemē, Latgalē nedaudz mazāk. Viens no iemesliem ir, ka ap Rīgu vienkārši ir vairāk skolu, kurās arī ir ļoti daudz problēmu, ko risināt. Otrkārt, ja cilvēkam ir ģimene, mēs neliekam doties strādāt kaut kur citur.
IM dalībniekus vēlas uzņemt skolas no visas Latvijas?
Vēsturiski mazāk skolu piesakās no Latgales. Tas droši vien saistīts ar to, ka rūk skolēnu skaits un to reģionu skolotāji paši vēlas strādāt.
Cik programmas dalībnieku šobrīd strādā Latvijā?
Šobrīd skolās strādā 34 no 75 IM absolventiem – tātad gandrīz puse.
Kādu iemeslu dēļ otra puse neturpina darbu skolā?
Tas atkarīgs no katra redzējuma, kā vislabāk var ietekmēt lietas. Piemēram, es esmu IM absolvents, bet, kamēr strādāju skolā, iesāku veidot mācību video matemātikā, un man bija sajūta, ka, fokusējoties uz to, es panākšu lielāku efektu. Procesā gan sapratu, ka tie, kuri nemācās tik labi, nemaz nemāk patstāvīgi mācīties. Līdz ar to tik un tā ir ļoti svarīga skolotāja loma. Tas ir iemesls, kāpēc atgriezos IM. Ir ļoti svarīgi skolēniem iemācīt mācīties. Labs piemērs ir arī Mārtiņš Gulbis, kurš veido fizikas, ķīmijas šovprogrammas bērniem. Viņš jūt, ka šādi var iedvesmot bērnus, pirms vēl skolā sāk mācīt fiziku un ķīmiju.
Cik ierobežojošs faktors bija noteiktie divi gadi, pēc kuriem jāiegūst papildu izglītība, lai turpinātu darbu skolā?
Es domāju – tas nebija noteicošais faktors, jo tie, kas juta, ka visvairāk var izdarīt skolā, atrada iespējas, kā iegūt attiecīgo kvalifikāciju. Patiesībā šobrīd Latvijā iegūt tiesības strādāt skolā nav sarežģīti, tāpēc tas, ka IM dalībnieki tagad var skolās strādāt arī pēc šī divu gadu perioda, ir pamatoti. Viņi šo laiku ir ļoti intensīvi mācījušies.
Daudzkārt dzirdēts no skolotājiem, kuri pedagoģisko izglītību ieguvuši, studējot augstskolā, ka tas tomēr nav godīgi.
Es īsti neizprotu, kas tajā ir negodīgi. Šobrīd B daļas kursus augstskolās var iziet dažās nedēļās. IM tās ir intensīvas mācības divu gadu garumā. Mums ir ļoti labs atbalsts jaunajiem skolotājiem – reti kuram pirmie mēneši ir viegli. Tāpēc es teiktu, ka nav godīgi, ka pārējie skolotāji to nesaņem.
Viesojoties kādā skolā, es jautāju vidusskolēniem, vai viņi apsver iespēju strādāt skolā. Pēc ilga klusuma kāda meitene atzina, ka labprāt kļūtu par skolotāju, bet tikai tad, ja piedalītos IM programmā. Kā jums šķiet, vai ir pareizi, ka jaunieši nevis apsver iespēju mācīties pedagoģiju augstskolā, bet uzreiz domā par IM?
Pārējām programmām tas ir pašanalīzes jautājums par to, kur ir problēma. Ir jāstrādā pie tā, lai vairāk cilvēku gribētu kļūt par skolotājiem. Pētījums rāda, ka no skolēniem, kuru vidējā atzīmē ir septiņas balles, tikai 10% domā, ka varētu būt skolotāji. Mums būtu viņi visi jāiesaista pedagoģijas programmās, lai nosegtu nepieciešamību pēc ļoti labiem pedagogiem. Piemēram, dabas zinātnēs, fizikā katastrofāli trūkst skolotāju. Otrs izaicinājums ir vīriešu īpatsvars starp skolotājiem – tie ir vidēji tikai 11%. Arī augstskolās studē daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu.
Vai jau var pateikt, cik lielu ieguvumu IM ir devusi Latvijas izglītības sistēmai?
Pirmkārt, ir trīs skolas, kur direktori ir IM absolventi. Otrkārt, ļoti daudzus no izglītības kursiem, tostarp starptautiskus, vada IM dalībnieki, tādā veidā ietekmējot to, ko dara citi skolotāji. Ja skatāmies uz skaitļiem, tie izglītībā mēdz būt ļoti maģiski. Visas augstskolas, kas sagatavo skolotājus, saka, ka principā visi beidzēji strādā skolā, bet, saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, no aptuveni 800 augstskolu absolventiem vien 200 līdz 300 dodas strādāt skolās. Līdz ar to sanāk, ka 10% no jaunajiem skolotājiem, kuri katru gadu ienāk skolā, ir IM programmas dalībnieki, kas ir pietiekami būtisks pienesums. Bet mēs vairāk skatāmies uz ietekmi, kas ir pēc šiem diviem gadiem.
Kas būtu jāmaina augstskolās?
Domāju, visās programmās būtu vērts ieviest atlasi. Pirmajos gados jauno studentu skaits ruktu, bet kaut kādu iemeslu dēļ cilvēkiem gribas pieteikties uz vietām, kur ir grūti tikt. Turklāt, ja atlasa īstos cilvēkus, studentu kopums ir tāds, ar ko gribas kopā mācīties un kļūt par labiem skolotājiem. Viens ir spējas un iepriekš apgūtais, bet otrs – motivācija un vērtības. Noteikti jādomā arī par publisko pozicionēšanos. Nemitīgas sarunas sabiedriskajā telpā par pedagogu algu nav motivējošākais apstāklis. Daudz vairāk ir jārunā par to, kas ir tas, ko skolotājs maina bērnu dzīvē.
Šobrīd izglītības sistēma Latvijā sagatavo pietiekami prasmīgus jaunos cilvēkus?
par IM skolotājiem
no problem
bezcers