Pirms rīkot paniku šajā jautājumā, jāatceras, ka šobrīd Eiropā jau dzīvo vismaz desmit reižu vairāk bēgļu nekā tie, kas šobrīd traucas uz Eiropu. Eiropa varētu runāt par lielāku bēgļu pieplūduma intensitāti, bet nevis par milzīgu apdraudējumu cilvēku skaita izmaiņām. Pašreizējā bēgļu plūsma ir ļoti nozīmīga, taču nav tik liela, kāda bija Balkānu kara gados pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.
Saskaņā ar ANO 1951. gada Konvenciju un protokolu par bēgļu statusu, bēglis ir definēts kā persona, kas "balstoties uz pamatotām bailēm no vajāšanas rases, reliģijas, pilsonības dēļ, vajāšanas dēļ par piederību kādai noteiktai sociālai grupai vai par politiskiem uzskatiem atrodas ārpus savas pilsonības valsts, un baiļu dēļ nespēj, nevar vai nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību". Bēgļi un patvēruma meklētāji ir divi atšķirīgi juridiski definēti termini, kuri sabiedrībā tiek bieži nepamatoti tiek izmantoti kā sinonīmi. Šā raksta autora mērķis nav iedziļināties jurispudencē, bet veselības aprūpes jautājumos.
Autoram pieejami septembra dati, kas liecina, ka 2015. gadā augustu ieskaitot Eiropā pār jūru ieradušies 473,887 bēgļi, t.sk., bērni (Starptautiskā Migrācijas organizācija 16. oktobrī sniedz datus – 613 tūkstoši līdz oktobra vidum). No šiem bēgļiem 40% tiešām bēg no pilsoņu kara Sīrijā. Daudziem Sīrijas pilsoņu kara bēgļiem pieeja profilaktiskiem pasākumiem (piem., vakcinācijai) un slimību ārstēšanai ir jau gadiem bijusi liegta, jo Sīrijas veselības aprūpes sistēma karā ir izpostīta. Visās pusēs karojošie spēki ir regulāri slimnīcas izmantojuši kā dzīvu vairogu, izvietojot tur lielkalibra šaujamieročus. Šī iemesla dēļ slimnīcām notikuši uzbrukumi un uzlidojumi, tās ir sabombardētas, vairāk nekā 75% ārstu ir pametuši valsti.
Aptuveni tikpat liels bēgļu skaits (40% no kopējā bēgļu skaita) nāk no Āfrikas, tie ir sākotnēji Subsahāras bēgļi, kas bija ieradušies Lībijā no bada un sausuma postītās zemes, bet Kadafi ērai beidzoties, cenšas atstāt šo Ziemeļāfrikas valsti, kas viņiem bija devusi pajumti. Katru dienu masu mēdijos parādās jauna fotogrāfijā, kurā redzami migranti no Gambijas, Senegālas, Somālijas, Sīrijas, Eritrejas, Etiopijas, Mali un Nigērijas pārpildītā koka vai gumijas laivā. 6– 7 stundas pēc izbraukšanas no Lībijas krastiem šī laiva raida glābšanas signālu, ļaujot Itālijas krasta apsardzes kuģiem to „sagūstīt” vai „izglābt”. Tiesa, vidēji dienā noslīkst astoņi bēgļi, šogad noslīkuši ir 2500– 3500 bēgļu. Apmēram tikpat daudz bēgļu iet bojā, šķērsojot Sahāras tuksnesi, bet šiem skaitļiem ir mazāka ticamība.
Āfrikas bēgļi ir vairāk saistīti ar cilvēku tirdzniecību, lielām izpirkšanas maksām, spīdzināšanu, gūstu, nonāvēšanu, seksuālu izmantošanu.
Turcijai ir atvērto durvju politika, kas piešķir pagaidu aizsardzību katram Sīrijas pilsonim, kurš bēg no militārā konflikta. Pašlaik Turcija ir patvērums vislielākajam bēgļu skaitam pasaulē, kopumā tur pagaidu kārtā ir apmetušies vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Savukārt daudz mazākajā un trūcīgākajā Libānā patvērumu raduši 1,8 miljoni Sīrijas bēgļu (232 bēgļi uz 1000 iedzīvotājiem). Aptuveni 260 000 bēgļu šajās valstīs atrodas bēgļu nometnēs, bet pārējie brīvi dzīvo pilsētās. Turcijā reģistrētiem bēgļiem tiek piedāvāta bezmaksas primārā veselības aprūpe un ārstniecība valsts slimnīcās. Turcija ziņo, ka kopš Sīrijas konflikta sākuma Sīrijas bēgļiem reģistrēti 4 383 907 ambulatoro apmeklējumu speciālos medpunktos un 4 914 920 poliklīniku izmeklēšanas visā valstī, kā arī 389 837 stacionāri pakalpojumi, veiktas 278 035 operācijas.
Libānā sanitārijas apstākļi bēgļu nometnēs ir ļoti primitīvi un 2014. gadā tur strauji pieauga caureju sastopamība. Libāna ir pieredzējusi masalu, tuberkulozes un A hepatīta pieaugumu. 476 gadījumos Sīrijas bēgļiem Libānā diagnosticēta leišmanioze. Tiesa, leišmanioze netiek pārnēsāta no cilvēka uz cilvēku, un to var efektīvi ārstēt.
Turcijā nonākušie bēgļi organizējas paši vai tos organizē cilvēktirdzniecības mafija, tad viņi veic 1000 vai pat pusotra tūkstoša kilometru garu ceļu cauri Turcijai. Bēgļu ceļā sīriešiem pievienojas afgāņi, irākieši un pakistānieši. Bēgļu maršruts lielākoties ved pāri Egejas jūrai uz Grieķijas salām. Katru dienu Grieķijas salas 80– 100 laivās sasniedz 5000– 10000 bēgļu, galvenokārt kravas kuģos un piepūšamās laivās. Grieķijas veselības aprūpes sistēma ir ļoti cietusi ekonomiskās krīzes dēļ, Grieķijas valsts ir parādā daudzām starptautiskām zāļu kompānijām, tādēļ zāles pilnā apmērā nesaņem. Tāpat no Grieķijas vērojama liela ārstu un medicīnas personāla emigrācija. Šobrīd lielais bēgļu skaits rada reālus draudus Grieķijas iedzīvotāju veselības pakalpojumu pieejamībai.
Lielākā daļa bēgļu turpina ceļu uz Grieķijas kontinentālo daļu, Maķedoniju, Serbiju, bet tālāk uz Ungāriju vai Horvātiju (Ungārija jau uzbūvējusi žogu gar savu robežu). Mērķis bēgļiem ir Vācija, Zviedrija un Lielbritānija, kurp viņi cenšas nokļūt dažādā veidā, lielākoties– nelegālā. Lielāko daļu no bēgļiem sastāda salīdzinoši jauni vīrieši. 2015 gada jūlijā un augustā patvērumu Eiropas savienībā prasīja 36 160 bēgļu vīrieši no Sīrijas un tikai 10 979 bēgļu sievietes no Sīrijas. Tiek apgalvots, ka daudzas ģimenes spēj atļauties samaksāt par emigrācijas ceļojumu (bet bēgļu ceļu rūpīgi menedžē cilvēktirdzniecības mafija) tikai vienam cilvēkam, tādēļ tālajā ceļā sūta jaunus vīriešus, cerībā, ka viņu ģimenes locekļiem atļaus atbraukt pie viņiem kaut kad vēlāk „apvienojot ģimenes”. Būtiski, ka 80% no sievietēm, kas pieteicās patvērumam Vācijā bija grūtnieces, jo Vācijas likumdošana grūtniecei uzreiz ļauj saņemt pilnu sociālās un medicīniskās palīdzības apjomu. Grūtniecību īsie termiņi liecina, ka šīs grūtniecības bijušas rūpīgi plānotas, lai dzemdības nenotiktu bēgļu nometnēs Grieķijā vai Balkānos. Tiesa, reģistrēts arī visai liels dzemdību skaits bēgļu sievietēm Grieķijā, Melnkalnē, Serbijā un Ungārijā.
Bēgļu sievietes ir pakļautas daudz lielākam vardarbības, seksuālās izmantošanas un pārinodarījumu riskiem. Sīriešu līgavu pārdošana ir kļuvusi par biznesu Turcijā. Nevalstiskās organizācijas apgalvo, ka pat Vācijā nonākušo sīriešu sieviešu izvarošana un piespiedu prostitūcija jaunpienācēju bēgļu vidū ir ļoti izplatīta.
Kā jau iepriekš minēts, lielākā daļa bēgļu ir jauni vīrieši. Būtiski šajā brīdī uztvert, ka arābu valstīs audzis puisis četrpadsmit gadu vecumā nereti ir turējis rokā automātu vai granātu, tālajās bēgļu gaitās viņš ir nosūtīts kā iespējamais ģimenes apgādnieks, tātad uzskatīts par pieaugušu vīru. Rietumeiropā viņš tiek uzskatīts par bērnu. Šī iemesla dēļ statistika ir maldinoša. Piemēram, Malta un Itālija šogad vien ir uzņēmušās 10 000 bērnus bez pavadoņiem, bet liela daļa no viņiem ir tālajā ceļā apzināti devušies padsmitgadīgie puiši.
Skandināvijas valstīs milzu satraukumu rada „bēgļu bērnu pēkšņa pazušana”, bet patiesībā šis bērns dodas pildīt kādus „vīra uzdevumus”, piemēram, karot.
Gluži kā mūsu pašu puišiem vecums no 14 līdz 20 gadiem ir traumatiski potenciāli bīstamākais, arī lielais vairums bēgļu ceļā ir pakļauti traumu, apdegumu un dehidratācijas (ūdens trūkuma) riskam. Bads un nepietiekams uzturs ir daudzu bēgļu realitāte. Balstoties uz slikto situāciju, bēgļi nereti mēģina iegūt pārtiku, kur un kā viņi spēj. Bēgļu kriminalistisko rīcību nereti nosaka reāls uztura trūkums (tas nav bads). Vācijā vairāk nekā 30 bēgļu saindējušies, bet viens miris, apēdot indīgas sēnes, kuras izskatījušās tādas, kādas Sīrijā tiekot gardu muti ēstas.
Otra būtiska problēma ir tīra ūdens trūkums. Cilvēkam izdzīvošanai vajag dienā 2,5–3 litrus dzeramā ūdens, bet nometnēs kopējām vajadzībām – 15 litrus ūdens. Tieši šie standarti parasti nav ievēroti bēgļu nometnēs.
Infekcijas slimības bēgļu vidū
Infekcijas lielākoties uz zemeslodes viegli korelē ar nabadzību. Efektīva veselības aprūpes sistēma, labs mājoklis, higiēna, vakcinācija un tīrs ūdens samazina slimību izplatību, tai skaitā, tuberkulozi, masalas, masaliņas un hepatītu. Šīs slimības joprojām atrodamas Eiropas reģionā, neatkarīgi no migrācijas. Migrācija to skaitu nepalielina.
Pārceļošanas laikā bēgļiem var uzliesmot pārtikas un ūdens raisītas slimības piemēram, salmoneloze, šigeloze, kampilobakterioze un A hepatīts. Bēgļu ceļu iezīmē atkritumu nenovākšana, dušas un tualešu trūkums. Interesanti, ka Vācijas federālā veselības ministrija 2. septembrī noteica kašķi par īpaši bīstamu infekcijas slimību, kas gan vairāk bija tādēļ, ka Vācijā nebija pietiekams nepieciešamo medikamentu daudzums un ar ārkārtas situāciju tika pieļauts vairāku medikamentu paralels imports. Būtiski, ka Vācija līdzīgi rīkojusies attiecībā uz malāriju, kaut nekādu pazīmju šās slimības pieaugumam Vācijā nav. Tiesa, fiksēta malārijas atdzimšana Grieķijā, kas ir tieši saistīta ar migrantu pieplūdumu no Pakistānas.
Visas Eiropas stigmatizācija attiecībā uz HIV/AIDS slimnieku skaita pieaugumu ir visai nepamatota. Tiesa, aptuveni 40% no HIV/AIDS gadījumu atrades Eiropā dod migranti. Taču Tuvajos austrumos HIV izplatība ir ievērojami mazāka nekā Eiropā, tiesa, Subsahāras iedzīvotājiem šī slimība ir plašāk izplatīta. Lielākoties Eiropas valstīs HIV ārstēšana netiek veikta cilvēkiem bez konkrēta juridiska statusa, jo tā nudien ir dārga un nav pieejama pat visiem valsts pilsoņiem. Tas rada draudus slimības izplatībai tieši migrantu vidū.
Migrantu izcelsmes valstīs vakcinācijas līmenis bieži vien ir zemāks nekā ES valstīs, bet Eiropas valstīs arvien vairāk vecāku atsakās vakcinēt savus bērnus. Migrantu vidū nevakcionēto cilvēku skaits var svārstīties līdz trešdaļai. Taču vienīgais nozīmīgais vakcinējamo slimību uzliesmojums 2015. gadā Berlīnē bija masalu uzliesmojums patvēruma meklētāju grupā no Bosnijas un Hercogovinas un Serbijas, nevis, teiksim Subsahāras valstīm.
Eksotiskas slimības parasti pārnēsā ceļotāji, nevis migranti. Eksotisko un reto infekcijas izraisītāju – Ebolas, Marburgas un Lasas vīrusu – ievešana Eiropā ar bēgļu plūsmu ir neiespējama. Šādas slimības uz Eiropu galvenokārt var atvest veselības aprūpes darbinieki, kas strādājuši ar šiem slimniekiem. Arī Tuvo Austrumu respiratorā sindroma (MERS) koronavīrusa iespēja nonākt Eiropā ar bēgļiem ir ļoti zema. Kopš 2012. gada septembra ir laboratoriski apstiprināti MERS koronavīrusa infekcijas 15 gadījumi, tostarp septiņi letāli. Bīstamību rada slimības uzliesmojums Korejas Republikā šīs vasaras sākumā, kā arī vienīgais nezināmais faktors – iespēja sastapties ar kamieļiem un kamieļu piena produktiem (tieši no kamieļiem savulaik koronavīruss pārgāja uz cilvēku).
Jādomā, ka Eiropā palielināsies saslimstība ar B hepatītu. Vairumā gadījumu migranti šo slimību ieguvuši dzimtajās valstīs, pārmantojot bērniem no mātēm.
Bēgļu vidū nereti sastopams diabēts, sirds un asinsvadu, kā arī hroniskās plaušu slimības un vēzis. Slikti aprūpēti bēgļu nometnēs slimnieki cenšas doties bēgļu gaitās, cerībā Eiropā saņemt ārstēšanu. Ceļš, nogurdinošie un grūtie apstākļi pasliktina šo slimnieku veselības stāvokli. Visbiežāk tieši pārceļojuma laikā beidzas iespējas saņemt zāles, kas vajadzīgas ikdienā. Situāciju pasliktina valodas barjera, kā arī reālā vai izdomātā nespēja griezties pie speciālistiem. Nevalstiskās organizācijas gan uzrāda hronisku slimnieku– bēgļu nelīdzestību savu slimību ārstēšanā, jo viņiem pārceļojumu uzsākot, ir sniegta informācija, ka reālam slimniekam Eiropā būs lielākas sociālās garantijas un vieglāk iespēja saņemt uzturēšanās atļauju un pat pilsonību. Ir novērots, ka nonākot Austrijā vai Vācijā, bēgļu diabēta, hipertensijas vai astmas problēmas strauji pieaug, liekot domāt, ka viņi apzināti nelieto medikamentus.
Neinfekciju slimību riskam bēgļi ir vairāk pakļauti nekā Eiropas pastāvīgie iedzīvotāji. Bēgļi daudz vairāk izmanto fast food barotnes, cukurotus šķidrumus un trans– taukiem piesātinātus produktus. Bēgļu bērni vairāk pakļauti arī narkomānijas un smēķēšanas riskam. Noslēgtajās bēgļu nometnēs, bēgļi dzīvo mazkustīgu dzīvesveidu.
Garīgās slimības
Migrācija ietekmē katru indivīdu – katra cilvēka dzīve mainās. Mainās ģimene, paziņu loks, kultūra, sociālā dzīve, ēšanas un gulēšanas paradumi, stāvoklis sabiedrībā. Tiek uzskatīts, ka bēglim ir septiņi zaudējumi– viņš zaudē dzimteni, valodu, ģimeni, draugus, kultūru, statusu un lielā mērā arī drošību pret vardarbības riskiem. Tas rada psihosomātisku pataloģiju draudu. Lielākam riskam pakļauti vecāki cilvēki un izglītotāki cilvēki (atšķirībā no Eiropas iekšējiem migrantiem, kur izglītotāki cilvēki vieglāk pārcieš iepriekšminētos zaudējumus un labāk adaptējas).
Visvairāk bēgļus sasprindzina un sanervozē patvērumu intervijas.
Nereģistrētie migranti vai migranti bez juridiskā statusa, ir diezgan ierobežoti veselības pakalpojumu saņemšanā, bet gandrīz pilnībā garīgās veselības pakalpojumu saņemšanā. Patiesībā vienīgi Turcija šobrīd pilnā apmērā cenšas bēgļiem sniegt iespējamu psihiskās veselības palīdzības apjomu.
Secinājumi
Būtiskais Latvijā – izglītot Latvijas iedzīvotājus par bēgļiem un ar viņu uzņemšanu saistītām problēmām.
Lielākie migrantu veselības riski saistīti ar psihosomatiskiem traucējumiem, lielāku jaundzimušo mirstību, narkomāniju, uztura un ēšanas traucējumiem un pakļaušanu vardarbībai, kas palielina viņu veselības stāvokļa apdraudējumu. Neaizsargātiem bērniem ir nosliece uz akūtām infekcijām, piemēram, elpceļu infekcijām un caureju. Higiēnas trūkums var izraisīt ādas infekcijas.
Cilvēki dodas bēgļu gaitās katrs ar savu veselības stāvokli, savām vērtībām, savu kultūrām un saviem uzskatiem. Latvijai jābūt gatavai reaģēt krīzes situācijā lai nodrošinātu pamata pakalpojumus migrantiem, atzīstot viņu pamata cilvēktiesības. Liels skaits cilvēku, kas pārvietojas starp valstīm, var ietekmēt valsts medicīnas kvotu sistēmu un izdarīt spiedienu uz valsts veselības aprūpes sistēmu. Bēgļiem trūkst garīgās veselības aprūpes, nav skaidrs kā Latvijā to nodrošināt cilvēkiem bez sarunvalodas sapratnes, bet ilglaicīga palīdzības kavēšanās tikai pasliktina bēgļu stāvokli.
Īpaši liela uzmanība jāpievērš bēgļiem ar jau eksistējošām mentālām diagnozēm, tiesa tās tiek rūpīgi slēptas. Kultūras un valodas barjera parasti rada ārēji nevainīgu, taču bīstamu problēmu sākumu. Veselības nodrošināšana ir mūžīgs process, kas mainās katru dienu un ietekmē nākošās paaudzes. Latvijas medicīnai nāksies uzņemties atbildību arī nākamajās paaudzēs.
Ne viens vien pēdējā mēneša laikā Rīgā pamanījis vairāk cilvēku ar tumšu ādas krāsu. Eksistē viedoklis, ka bēgļu un migrācijas plūsmu lielā mērā nosaka mafiozi veidojumi, kuru atzari strādā gan Āfrikas un Tuvējās Āzijas valstīs, gan šepat Eiropā. Kā tūristi vai biznesmeņi Latvijā ierodas ļaudis, kas vēlas izpētīt Latviju kā tranzītvalsti vai bēgļu galamērķi. Cilvēku tirdzniecības speciālisti vienmēr strādā robežas abās pusēs, ne velti cilvēku tirdzniecība (tiesa, tiešā sasaistē ar narkotiku tirdzniecību) kļuvusi par piekto nozīmīgāko biznesu uz zemeslodes. Arvien plašāka bēgļu straume plūst un plūdīs caur Vidusāzijas republikām un Krieviju pāri Latvijas robežai. Nav grūti iztēloties bēgļu plūsmas, līdzīgas kā TV skatītas no Ungārijas un Austrijas, atduroties pret Latvijas Austrumu robežu.
Un tomēr galvenais uzdevums ir Latvijas iedzīvotāju informēšana un apmācība. Valdība, kas grasās tērēt 16 miljonus nepilna tūkstoša bēgļu uzņemšanai, rada aizdomas par daudz lielākām problēmām– fatālu nesaimnieciskumu, ja ne atklātu korumpētību. Rodas iespaids, ka visi Latvijas nozīmīgākie ierēdņi brauks atpūtas braucienos uz Grieķijas kūrortiem, izvēlēties bēgļus. Kāds jau sev ierēķinājis otkatus bēgļu namu celtniecības procesā. Vācijā bēgļus izvieto skolu sporta zālēs, bet Latvijā labāk postā laiž par Eiropas naudu izremontētas skolas un kopmītnes laukos, nekā atsakās no kārtīgas naudas apsaimniekošanas un jaunu ēku celtniecības.
Patiesībā bēgļu problēma ir mūsos pašos– ieņemot karojošas pozīcijas– „par” un „pret” politiķi neuzkrītoši atvirza savas mazspējas izgaismojumu.
Autors pateicas Bonnas Universitātes profesoram Torstenam Hornungam un Merilendas universitātes profesorei Elizabetei Vailejai par laipnu atļauju izmantot viņu datus