Vienkāršojot situācijas aprakstu, aina veidojas šāda. Skaidrs, ka "visu" nepieciešamo naudu nozarei iedot nevar, reformas vēl būs, "pagaidām" iedeva papildus «kaut ko». Kas, protams, izraisa jautājumu, kāpēc šis "kaut kas" iedots tieši tam vai citam mērķim, t. i., rodas jautājums par prioritātēm.
Medicīna un veselības aprūpe nav sprinta distance, bet garo distanču stafete. Tātad jebkurš vērtējums par veselības aprūpes problēmām būtu skatāms ilgtermiņā. Pateicoties iepriekšējā veselības ministra manevriem veselības kopējā finansējuma samazināšanā (Guntis Belēvičs samazināja pacientu iemaksas, palielināja atsevišķu kompensējamo medikamentu apmaksas procentu), veselības aprūpes pamatbudžetā tika radīts robs apmēram 35 miljonu apmērā. Realitātē 2016. gada veselības kopbudžets ir ievērojami mazāks nekā 2015. gadā. Valdība nākamā gada budžetā paredz atdot atpakaļ šos 35 miljonus ar slengu – «reformai» – un piemest vēl 10 miljonus klāt. Tātad nākamajā gadā Veselības ministrija 35 miljonus ieguldīs 2016. gada parādos, bet nākamo gadu atkal rosīsimies pa finanšu bedri. Katru dienu Latvijā mirst ap 100 iedzīvotāju, bet 17 no tiem mirst pāragri – būtu dzīvojuši ilgāk, ja vien saņemtu solidāri apmaksātu ārstēšanu.
Latvijas valsts prioritātes mēs varam redzēt 18. novembrī, kad Latvijā kopumā gaisā salūtos tiek uzšauti četri miljoni eiro. Līdzīgu summu pilsētas uzšauj gaisā savos pilsētu svētkos. Tas notiek laikā, kad veselības joma nevis vienkārši knapinās, bet reāli mirst badu. Veselības budžeta trūkums realitātē ir kapu tramvajs, kura sliedēm dažus desmitus miljonu atmetīs Eiropas struktūrfondi, bet par mūsu nodokļu maksātāju līdzekļiem varēs iegādāties pussimt jaunu tramvaju par pusotriem miljoniem gabalā. Veselības budžeta trūkums ir jaunā VID un jaunā Iekšlietu ministrijas ēka, valsts palīdzība Parex un Liepājas metalurga glābšanai, mistisks Ekonomijas ministrijas atbalsts uzņēmējdarbībai utt.
Publiskajā telpā nepārtraukti skan vaimanas, ka visiem trūkst naudas – ceļu būvei, jaunai koncertzālei, skolotāju algām, bet nu pavisam trūkst veciem angļu bruņutransportieriem un citās valstīs norakstītiem karakuģiem. Ja mēs paskatāmies, kā Eiropas valstis tērē savus budžetus, un salīdzinām ar to, kā tērējam mēs, redzam, ka Latvija pārliecinoši zaudē tieši veselības aprūpē. Gan vērtējot no budžeta tēriņu, gan procentos pret iekšzemes kopproduktu viedokļa. Riskēšu būt nepopulārs, bet – vienlaikus ceļu būvei, kultūrai un pat izglītībai mēs vidēji tērējam vairāk nekā citur Eiropā. Un es gribu arī atgādināt, ka Latvija ir lielāka par Nīderlandi, bet ar daudz mazāku iedzīvotāju skaitu – ar to gribu teikt, mēs vienkārši nevaram uzturēt tādu ceļu tīklu.
Tomēr vislielākā valsts valstī tomēr ir pašvaldības. Mēs varam paskatīties kaut vai no viedokļa, kam ir lielāka alga – premjerministram vai mazpilsētas mēram (Latvijā tikai Rīga nav mazpilsēta). Mēs varam pavērot pilsētu domju autoparku. Ja mēs paraugāmies uz šā gada budžeta izaugsmi, tad veselības budžets dabūja grašus, bet pašvaldības zelta graudus. Pašvaldību budžets nav viņu lieliskā darba rezultāts, bet pārsadale no kopbudžeta.
Pašvaldībām likumā paredzēts nodrošināt sabiedrības veselību un medicīnas pakalpojumu pieejamību. Realitātē pašvaldības tiešām piesviež naudu savām slimnīcām, galvenokārt diagnostikas dzelžu iegādei, ēku remontam vai datorizācijai. Tā kā pašvaldības ir dažādas, dažāda ir to rocība, dažādi cilvēki atbild par veselību. Mērs dižojas, ka pašvaldība ieguldījusi miljonu medicīnā, bet patiesībā spožais datortomogrāfs netiek noslogots, bet rada reālus izdevumus.
"Paldies" Guntim Belēvičam, viņš pamanījās izkļeckāt arī Eiropas struktūrfondu naudu (54 miljonus), kas bija paredzēta sabiedrības veselības izglītošanai, sadalot to pašvaldībām pēc viņam vien zināmiem principiem. Tiem, kas spētu Latvijas iedzīvotājus apmācīt sabiedrības veselībā, netiks ne santīma šim darbam, bet pašvaldībās neviens lāga nesaprot, ko ar šo naudu darīt. Protams, katrs mērs un novada deputāts zina visu, attiecīgi viens cīnīsies par veselīgākām bulciņām skolu virtuvēs, cits par tieši sava mīļotā sporta veida attīstību.
Ir deklarēts, ka lielie risinājumi nozares finansējuma papildināšanā būs nākamā gada februārī – martā, kad tikšot skatītas iespējamās izmaiņas nodokļu sistēmā kopumā. Risinājums būšot valsts kontrolēta apdrošināšana. Visticamāk, runa ir par sociālo iemaksu iezīmētu pārdali, nevis jaunām papildu iemaksām. Vienlaikus var prognozēt, ka Labklājības ministrija nebūs sajūsmināta par šādu risinājumu. Kādas ir refleksijas par šo vai citiem finansējuma avotiem?
Neatkarīgi no tā, kāds būs noskaņojums februārī, spekulācijas notiks tikai un vienīgi ap finanšu avotiem, kas nekad netiks ieviesti. Protams, atgriezīsimies pie Ilmāra Rimšēviča apdrošināšanas. Latvijas Bankas piedāvājums atrisināt veselības aprūpes problēmas ir: a) katram darbspējīgam Latvijas iedzīvotājam (18–63 gadus vecam, bet ir arī citi varianti) būtu jāpērk apdrošināšanas polise par 300 eiro gadā; b) nodot solidāro veselības naudu privātā apdrošinātāja rokās, un tie tad izšķirtu, pie kā ārstēties, pie kā ne (galvenokārt pēc principa – kas piedāvā lētāku manipulāciju, diagnostiku un ārstēšanu).
Tātad – 300 eiro gadā maksātu gan Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs (viņa gada alga ir gandrīz 175 tūkstoši eiro), gan medicīnas māsa lauku slimnīcā (viņa gadā saņem 4800 eiro). Te viegli saprast, cik mūsu baņķieri gatavi solidāri padalīties izdevumos ar vienkāršajiem iedzīvotājiem!
Attiecībā pret Labklājības ministrijas pārziņā esošo sociālo iemaksu pārdali esmu vēl skeptiskāks. Februāris – aprīlis būs pēdējais Vienotības uznāciens, kad Jānis Reirs, Solvita Āboltiņa un Kārlis Šadurskis dosies talkā saviem partijas biedriem pašvaldību vēlēšanās. Vienotība pavasarī centīsies palielināt pensijas un skolotāju algas, nevis kaut ko atdalīt nost. Tiesa, pēc pašvaldību vēlēšanām Vienotība pajuks kā kāršu namiņš, katrs metīsies bēgt no grimstoša kuģa. Un, ja nu Reirs paskatīsies spogulī, sapratīs, ka ir zaļš, piesliesies ZZS, nākamruden mums izdosies veselībai pārdalīt kaut ko no sociālā budžeta, nu kaut vai kvotām pensionāru ārstēšanai.
Manuprāt, nākamajā gadā nāksies celt nodokļus. Prognozēju, ka Rimšēvičam neizdosies nosargāt savu pozīciju, Latvija palielinās PVN par vienu procentu, un to ieguldīs veselībā. Tiesa, tas varētu notikt gadījumā, ja ZZS saglabās atbildību par veselības jomu. Proti, pastāv iespēja, ka ZZS ziedos Andu Čakšu un "iedos" veselības ministra amatu "mazajiem brāļiem – nacionāļiem". Jo ar kaut ko "zemniekiem" būs kopā jāstrādā arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, un viens ministra amats būtu kā labs draudzības apliecinājums.
Visu sarunu ar Pēteri Apini lasiet trešdienas, 23.novembra laikrakstā Diena!