Aicinājums būt kolektīvi drosmīgiem

Kad runājam par migrāciju, mēs runājam par cilvēkiem. Par tādiem cilvēkiem kā jūs un es. Vienīgais iemesls, kādēļ viņi nav tādi kā jūs un es, ir tas, ka viņiem nepalaimējās piedzimt vienā no turīgākajiem un stabilākajiem reģioniem pasaulē. Mēs runājam par cilvēkiem, kuri ir bijuši spiesti bēgt no kara Sīrijā, Islāma valsts (ISIS) terora Lībijā vai diktatūras Eritrejā. 

Mani satrauc tas, ka dažu iedzīvotāju grupu vidū ir novērojams aizvainojums, bailes un noraidoša attieksme pret šiem cilvēkiem. Bēgļu nometņu aizdedzināšana, laivu atgrūšana no moliem, fiziska vardarbība pret patvēruma meklētājiem jeb izlikšanās neredzam nabadzīgus un bezpalīdzīgā situācijā nonākušus ļaudis – tā nav Eiropa. 

Mani satrauc dažādu politisko spēku pārstāvju populistiskie izteikumi, kas sēj dusmas, nevis palīdzēt rast risinājumus. Naida runa un pārsteidzīgi apgalvojumi, kas apdraud vienu no mūsu ievērojamākajiem sasniegumiem – Šengenas zonu un iekšējo robežu neesamību –, tā nav Eiropa.  

Eiropa ir pensionāri Kalē, kas muzicē un atrod laiku, lai uzlādētu migrantu telefonus. Eiropa ir studenti Zīgenē, kuri atver kopmītņu durvis, lai uzņemtu patvēruma meklētājus bez jumta virs galvas. Eiropa ir maiznieks Kosas salā, kurš dod pašceptu maizi izsalkušajiem un nogurušajiem. Tā ir Eiropa, kurā es vēlos dzīvot. 

Protams, migrācijas jautājumos nav ne vienotas, ne vienkāršas atbildes. Turklāt uzskatīt, ka mēs varētu vienkārši atvērt savas robežas visiem mūsu kaimiņiem, ir tikpat reāli, kā domāt, ka mums ir jānorobežojas no visām bēdām, bailēm un ciešanām. Skaidrs ir viens: nav nacionālu risinājumu. Neviena ES dalībvalsts nespēj viena pati efektīvi atrisināt migrācijas jautājumus. Mums ir nepieciešama spēcīga, eiropeiska pieeja, turklāt – nekavējoties. 

Šī iemesla dēļ Eiropas Komisija manā vadībā maijā prezentēja detalizētu vienotas patvēruma un bēgļu politikas priekšlikumu. Esam trīskāršojuši savu klātbūtni Vidusjūras reģionā, lai glābtu dzīvības un notvertu migrantu kontrabandistus. Mēs sniedzam palīdzību visvairāk skartajām dalībvalstīm, nosūtot Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie ES dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) Eiropas Patvēruma atbalsta biroja un ES policijas biroja (Europol) darbiniekus, lai palīdzētu bieži vien pārslogotajām valsts iestādēm identificēt un reģistrēt migrantus, paātrināt patvēruma meklētāju datu apstrādi un koordinēt nelikumīgo migrantu atgriešanos izcelsmes valstī. Mēs atklājam migrantu kontrabandistu tīklus un sagraujam viņu iekoptās cietsirdīgās komercprakses. Mēs demonstrējam solidaritāti kaimiņvalstīm – Turcijai, Jordānijai un Libānai –, pārvietojot 20 000 bēgļu, kas ieradušies no ārpus Eiropas esošām valstīm. Mēs sadarbojamies ar trešajām izcelsmes un tranzīta valstīm, lai izveidotu legālus migrācijas kanālus un noslēgtu atpakaļuzņemšanas nolīgumus nolūkā sekmēt to cilvēku atgriešanos, kuriem nav tiesību uzturēties Eiropā. Tāpat mēs koncentrējamies uz nesen kā pieņemto ES patvēruma noteikumu piemērošanu – sākot ar uzņemšanas nosacījumiem un beidzot ar pienākumu fiksēt patvēruma meklētāju pirkstu nospiedumus. 

Mūsu maija priekšlikums ietvēra pārvietošanas mehānisma izveidi, kas palīdzēs dalībvalstīm pārvietot nelielu daļu lielā cilvēku apjoma, kuriem, ierodoties Itālijā vai Grieķijā, patiešām ir nepieciešama starptautiska aizsardzība. Komisija piedāvāja pārvietot 40 000 migrantu uz citām ES dalībvalstīm, taču tās bija gatavas uzņemt tikai nedaudz vairāk par 32 000 migrantu. Mēs vēlamies panākt daudz vairāk, izveidojot pastāvīgu mehānismu, kuru ārkārtas situācijā varētu automātiski aktivizēt ikvienā ES dalībvalstī. Pastāvot kopīgām ārējām robežām, mēs nevaram pamest vistiešāk skartās dalībvalstis cīnīties vienatnē. Mums ir jāizrāda solidaritāte. 

Daži EK piedāvātie pasākumi jau ir saņēmuši atbalstu. Tagad nepieciešams visām 28 ES dalībvalstīm, pat tām, kuras līdz šim ir vilcinājušās sniegt atbalstu, steidzami akceptēt pārējos pasākumus. Šīs vasaras šokējošie notikumi parādīja, ka kopējā Eiropas patvēruma un bēgļu politika steidzami jāievieš praksē. Mums nav nepieciešams vēl viens dalībvalstu un valdību ārkārtas samits. Esam jau noturējuši neskaitāmus samitus un atkārtoti sanāksim kopā novembrī Maltā. Mums jānodrošina, ka visas ES dalībvalstis nekavējoties pieņem Eiropas pasākumus un ievieš tos praksē. Komisija pirms deviņiem gadiem jau izteica piedāvājumu izveidot kopēju ES "drošu izcelsmes valstu" sarakstu, kas ļautu piemērot paātrinātu patvēruma procedūru konkrētu valstu pārstāvjiem. Toreiz dalībvalstis noraidīja šo ideju ar pamatojumu, ka tā ir iejaukšanās nacionālajās prerogatīvās. Tai pašā laikā nav saprotams, kādēļ dalībvalstis, no vienas puses, ir izlēmušas ļaut Rietumbalkānu valstīm kļūt par ES dalībvalstu kandidātēm, bet, no otras puses, šo valstu pilsoņi prasa patvērumu ES. Komisija septembrī plāno dalībvalstīm iesniegt kopīgo drošo izcelsmes valstu sarakstu. 

Mums ir nepieciešama līdz šim pietrūkusī kolektīvā drosme izpildīt solījumus pat tad, ja tie ir nepopulāri un grūti. Tā vietā es novēroju mūžseno spēli ar vainas novelšanu, kas gan spēj gūt publicitāti un varbūt pat vēlētāju balsis, bet nespēj risināt problēmas. Bailēm un egocentrismam ņemot virsroku, Eiropa negūs panākumus. Eiropa gūs panākumus, ja mēs pragmatiski un efektīvi strādāsim kopā.

Es ceru, ka mēs – dalībvalstis, iestādes, aģentūras, starptautiskās organizācijas un trešās valstis – kopīgi spēsim pierādīt, ka esam līdzvērtīgs pretinieks tam izaicinājumam, ar kuru esam sastapušies. Esmu pārliecināts par mūsu spējām. Eiropas vēsture kā nekas cits pierāda, ka mēs esam elastīgs kontinents, kurš spēj apvienoties, stājoties pretī tam, kas vēlas mūs sašķelt. Tam vajadzētu dot mums drosmi turpmākajās nedēļās un mēnešos.