Tas, ka esam tiešmaksājumu tabulas lejasdaļā, patiešām nešķiet godīgi, un iespējams, ka Latvijas puse varēja panākt vairāk. Tomēr pietiekami bieži izskan arī daudz radikālāks sabiedrības viedoklis, kur zemais ES tiešmaksājumu līmenis tiek tulkots kā apzināta Latvijas lauksaimniecības iznīdēšana. Taču tas neatbilst patiesībai.
Šajā gadījumā tiešmaksājumi tiek jaukti ar Kohēzijas fondu. Tiešmaksājumi nekad nav bijuši paredzēti tam, lai izlīdzinātu ES pastāvošās ekonomiskās un sociālās atšķirības. Tie tikuši ieviesti, lai aizsargātu saimniecības no neparedzamām tirgus cenu svārstībām un var pat tikt uztverti kā tāds lauksaimnieku iztikas minimums, lai nodrošinātu saimniecības ilgtspējīgumu. Tiesa gan, ES Latvijas zemniekus ir novērtējusi kā ļoti sīkstus. Un tam ir sekas.
ES tiešmaksājumu politika un mūsdienu lauksaimniecības tendences stūrī ir iedzinušas latviešu vēsturisko viensētnieciskumu, kuru pamazām nomaina lielāka izmēra saimniecības. Šis katram latvietim noteikti ir emocionāls jautājums, jo ar viensētu saistās ne vien tradīcija un neatkarība, bet arī pirmās brīvvalsts tautsaimnieciskie panākumi. Tomēr ne visi ļaujas nostalģijai.
Spilgta vērtību sadursme bija vērojama pagājušās nedēļas Sastrēgumstundas pārraidē, kurā aitkopis Andris Pauls-Pāvuls atzīmēja, ka 2000. gadā vidējā saimniecības platība Latvijā ir bijusi 19,9 ha, kamēr 2010. tā jau sasniegusi 34,5 ha, un nosauca to par satraucošu tendenci. Viņa oponente Maira Dzelzskalēja no Zemnieku saeimas pretēji uzskatīja, ka tas ir apsveicami, un izteica cerību, ka kādreiz sasniegsim Eiropas vidējo rādītāju - 70 hektārus. Un šeit skatītājs nonāk personīgas izvēles priekšā - jaudīga tehnika, pesticīdi, bet patīkams cipars pie kases, vai arī dabīgi un tradicionāli, bet maciņš kļūst krietni vieglāks.
Raugoties uz lielveikalu augļu un dārzeņu sortimentu, šķiet, ka patērētājs savu izvēli ir izdarījis. Īpaši jau pēckrīzes šaurās rocības laikā izvēle starp nostalģiju un lieku santīmu makā daudziem vairs nav tik grūta. Ekoloģiskie produkti, protams, vienmēr būs pieejami, tomēr par attiecīgu cenu un pat tos drīzumā nāksies ražot lielākās saimniecībās, jo tās vienkārši spēj būt efektīvākas un piedāvāt produktu par labāku cenu. Šeit arī stāv kailā un līdz apakšveļai izģērbtā, patiesā jautājuma būtība. Kam dodam priekšroku - viensētai vai lielsaimniecībai?