Direktīvā apakšparagrāfos un eirožargonā ietērpti vārdi «ūdensapgādes tirgus atvēršana», un, lai arī ūdensapgādes infrastruktūras privatizācija pasaulē nav nekas pavisam jauns, tomēr direktīva nosaka to, ka katrs pašvaldības uzņēmums, kurš vairāk nekā 20% sava ūdens eksportē ārpus savas teritorijas, būs spiests izteikt obligātu privatizācijas piedāvājumu. Nav zināms, cik šādu pašvaldības uzņēmumu varētu būt Latvijā, bet Vācijā to ir aptuveni puse.
Privātuzņēmumi, kuri pieaicinātās Steering group ietvaros aktīvi palīdzējuši izstrādāt direktīvu, tik to vien gaida, lai tirgus atvērtos. Eksperti Eiropas ūdensapgādes tirgus vērtību novērtē vairāku simtu miljardu eiro apmērā, taču par projektu atbildīgais ES komisārs Mihels Barniers vācu valsts kanālam ARD apgalvo, ka direktīva neko daudz nemainīs un viss tiek darīts patērētāju interesēs. Patiesībā šeit tiek iekustināta Eiropas mēroga prihvatizācija.
Apjomīgu pētījumu par ūdensapgādi 2010. gadā veikusi Barselonas Universitāte un secinājumos atzīst, ka nevar pierādīt, ka privatizācijai būtu kādas priekšrocības, tā tieši pretēji visbiežāk nozīmējot cenu kāpumu un ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Īpaši krass piemērs ir Portugāles pilsētiņa Pakos de Fereira, kur pašvaldība, privatizējot ūdensapgādi, pakļāvusi savus iedzīvotājus ūdens rēķiniem, kurus tie vairs nespēj apmaksāt. Dažu gadu laikā ūdens cena mazpilsētā pieaugusi par 400%.
Lai arī tas ir visai ekstrēms gadījums, tomēr prakse rāda, ka, vairumā pašvaldību ūdensapgādei tiekot privatizētai, cenas piedzīvo strauju pieaugumu, ūdens kvalitātei tajā pašā laikā pasliktinoties. Vācijas/Francijas kopražojuma dokumentālā filma Water makes money īpašu uzmanību pievērš Francijas lielākajām pilsētām, kuru ūdensapgādi daļēji kontrolē privāti uzņēmumi, izmantojot tā saukto public privat partnership modeli, un secina, ka ūdens rēķini vidēji ir par 30% sadārdzināti.
Sevišķi izcēlās Bordo, kur pakalpojuma cena ir 53% virs normas. Sešus mēnešus pētot uzņēmuma Suez Environmentgrāmatvedības datus, eksperti atklāja sistēmu, kura, visticamāk, arī Latvijā nav nekas neierasts. Uzņēmums nepamatoti bija samazinājis ūdensapgādes infrastruktūras ekspluatācijas laiku, kas nozīmē, ka tās uzturēšana teorētiski izmaksā daudz dārgāk nekā iepriekš, kas uzreiz, protams, atspoguļojas rēķinā, taču infrastruktūras atjaunošana reāli netiek veikta, bet radies pārpalikums tiek pievienots uzņēmuma peļņai. Atklājot šo shēmu, pētījuma autori vērsās tiesā, un uzņēmums Bordo iedzīvotājiem bija spiests atmaksāt 233,7 miljonus eiro.
Nav jau slikti, ka ES tiek uzklausīts nozares uzņēmumu viedoklis, taču iznākums šajā gadījumā ir pilnīgā pretstatā ar iedzīvotāju vajadzībām un jebkādu zinātnisko pamatojumu. ES sev atļāvusies lielu nesmukumu.