Vienkāršs. Darīju savu darbu... Tajā laikā, darot manu darbu, nomainījās laikam sešas valdes. Vienā brīdī pienāca arī mana kārta.
Jūs bijāt pirmais vadītājs, kurš ir nevis politisks ieliktenis, bet tomēr no paša pasta vides.
Savā laikā jau Gints Škodovs bija no pasta. Par pārējiem ir grūti spriest, kurš tur kā ir bijis saistīts ar politiku. Neesmu mēģinājis par to arī sevišķi interesēties. Katrā ziņā pārējie pēc tam, kopš Škodovs aizgāja, nebija no pasta vides, tas gan.
Jūs pārņēmāt uzņēmumu bēdīgā stāvoklī - kā tādu, kas strādā ar lieliem zaudējumiem.
Jā.
Vai nebija bail tādu uzņēmumu pārņemt?
Godīgi sakot - nē. Man šajos gados, redzot to, kā uzņēmums strādā, un to, kas tajā notiek, bija pilnīga pārliecība, ka uzņēmumu var sakārtot un ka var panākt, lai tas strādā ar pozitīvu rezultātu. Un vispār... to vajadzēja mācēt - novest uzņēmumu tik tālu, cik tas bija novests.
2012. gads ir pabeigts ar peļņu pretstatā iepriekšējam laikam ar zaudējumiem. Neatklāsiet noslēpumu, uz kā rēķina ir šī peļņa?
Nav tur nekā jauna. Stājoties šinī amatā, nomainījās visa valde. Arī toreiz ministra Roņa jautājums bija - kādas būs darbības, lai šo uzņēmumu no esošā stāvokļa izvestu. Arī toreiz es teicu, ka pirmais plāns ir samazināt administratīvās izmaksas, jauni pakalpojumi, pakalpojumu rentabilitātes uzlabošana un nekustamā īpašuma jautājumu sakārtošana...
Rentabilitāte un īpašumu sakārtošana - vai tas paredz arī mazo pasta nodaļu likvidēšanu lauku rajonos?
Pagājušajā gada laikā neesam nevienu lauku nodaļu likvidējuši. Šobrīd noteikumi mums to neļauj darīt. Tāpēc ir šīs pasta piegādes vietas jāsaglabā, tikai jautājums, kādā veidā mēs to darām. Ja runājam par īpašumiem, daudzos gadījumos izdevīgāk ir īrēt telpas, kas varbūt atrodas izdevīgākā vietā nekā šobrīd. Tajā pašā laikā īpašumus, kas ir pasta rīcībā, nodot uz atsavināšanu, tādā veidā ekonomējot līdzekļus. Pasts nav nekustamā īpašuma apsaimniekotāju firma.
Esmu lasījis komentārus, ka pasts veic arī sociālās funkcijas un nevar būt tā īsti rentabls biznesa uzņēmums. Jūs it kā pierādāt pretējo.
Var būt rentabls, tas ir atkarīgs droši vien no visa kopuma - kā to pakalpojumu sniedz, un kā uztur lielo saimniecību.
Un tomēr - vai jūs teiktu, ka Latvijas pastam ir jāveic sociālā misija?
Jāveic pastam tas nav, neviens to pienākumu nav uzlicis. Arī pastnieku darbalaikā šādi pienākumi netiek iekļauti. Varu pateikt tikai to, ka bieži vien pastnieks, īpaši laukos, ir vienīgais cilvēks, ar ko pensionāri, īpaši viensētās dzīvojošie, sazinās. Pastnieks ir tas, kas viņiem aiznes maizi un pienu. Pastnieki to dara no savas labās gribas. Aizliegt mēs to nevaram un nevēlamies. Mums tikko bija gadījums, ka pilnīgi konkrēti pastnieks izglābj cilvēkam dzīvību. Viņš katru dienu viņam nes avīzes. Tad viņš vienu dienu aiziet, otru, trešā dienā dzird, ka kāds iekšā vārgā balsī sauc - palīgā! Izsauc policiju, atbrauc mediķi, cilvēku aiztransportē uz slimnīcu. Bieži pastnieks ir tas, kurš paziņo, ka cilvēkam ir slikti. Diemžēl ir arī gadījumi, ka pastnieks atklāj, ka cilvēks ir miris. Ir arī tā - pastnieks aiznes maizi un pienu. Ir vēl viena lieta. Daudziem šķiet, ka pasts vēl aizvien ir budžeta iestāde. Atceros - pirms kaut kādiem gadiem mums tika iekšēji taisīta aptauja, kurā ap 40% darbinieku uzskatīja, ka mēs saņemam naudu no budžeta. Ceru, ka šobrīd vairs tā nav, ar darbiniekiem mēs ļoti daudz komunicējam. Tas, ka mums ir kompensācija par preses piegādi, tas ir cits jautājums, bet budžeta dotācijas nesaņemam. Neskatoties uz visu, mēs esam komerciestāde.
Algas pastniekiem, par ko daudz tika runāts?
Pārāk daudz ir runāts. Esmu jau teicis, ka bagāža, ar kuru saņēmām pastu, ir diezgan nopietna. Ir kredīti un iepriekšējos gados uzkrātie zaudējumi. Līdz ar to šis jautājums ir risināts citādi. Esmu to teicis darbiniekiem un arodbiedrībām, kas mūsu darbību cieši uzrauga, ka pie pirmās iespējas darbiniekiem tiks veiktas papildu piemaksas vai naudas pielikums. Kamēr neesam guvuši pārliecību par stabilu stāvēšanu uz kājām un tikuši galā ar savām parādsaistībām, tikmēr mēs ejam citādu virzienu. Mēs algas nepaaugstinām, bet pie pirmās iespējas darbiniekus prēmējam. Protams, tos, kuri strādā labi un kvalitatīvi, bez kaut kādiem disciplinārsodiem. Pirmais gadījums bija pagājušā gada beigās. Redzējām, kā uzņēmums ir pabeidzis gadu, un atradām iespēju daļu no peļņas novirzīt darbinieku trenēšanai. Arī šogad pie pirmās iespējas tas tiks darīts.
Vai pastam laiks netikšķ beigu virzienā, ņemot vērā moderno pasauli, elektronisko saziņu un vēstuļu nesūtīšanu?
Tā no malas varētu likties, ka tā pasaule mainās. Ir tā, ka mēs, pasts, mēģinām mainīties šai pasaulei līdzi. Tā ir tā lieta, ka runa ir par jauniem pakalpojumiem, ko ieviešam. Jaunā pasaule mums ļoti asociējas ar iepirkšanos interneta veikalos. Bet, izrādās, šinī gadījumā jaunā pasaule bez vecās vispār iztikt nevar. Nopērkot kaut ko Amerikā vai Ķīnā, vai Taivānā, cilvēkam produkts ir jāsaņem. Šeit jau nu kā reiz pasts ņem aktīvu dalību šo lietu piegādei iedzīvotājiem.
Man kāda kolēģe lūdza jautāt par šo lietu. Viņa interneta veikalus lieto, un šī faktiski ir viņas vienīgā saskarsme ar pastu. Saņemot vēstuli par sūtījuma piegādi, viņa iet uz pasta nodaļu, kur parasti ir garas rindas ar pensionāriem un grūtības tikt klāt savai ekskluzīvajai precei.
Tas ir tas, ko es nepabeidzu teikt. Šobrīd jau no septembra sākās pilotprojekts. Iedzīvotāji, jau zinot, ka piegādātājs viņiem ir pasts, veicot savu pasūtījumu un adresē ierakstot speciālo kodu, kuru var iegūt mājaslapā, var pasūtīt sūtījumu uz to vietu, kur viņš vēlas šo sūtījumu saņemt. Varbūt tā ir pasta nodaļa, es nezinu, Alfas tirdzniecības centrā. Tie var būt mūsu sadarbības partneri, pašreiz Statoil uzpildes stacijas, kas darbojas visu diennakti. Tās iespējas ir. Un mēs to nodrošinām, vajag tikai vienu lietiņu. Ierakstīt kodu, viss. Pat ar muitojamām lietām cilvēks vienkārši aiziet, viņam nebūs jākārto formalitātes par muitas jautājumiem. Viņš vienkārši aizies, samaksās savu naudu par pakalpojumu un varēs saņemt uz vietas sūtījumu.
Dažiem nepatīk, ka pasts ir iesaistījies ātro kredītu saņemšanas procedūrā.
Mēs tos neizsniedzam, esam tikai vieta, kur cilvēki var paši izdarīt izvēli - saņemt tos vai ne. Mums nav nekādas saistības ar kredītu izsniegšanu, tas ir tikai informācijas apmaiņas punkts. Mēs saņemam iesniegumus, nosūtām. Tad tos pārbauda, ja piekrīt kredītu izsniegt, tad mēs cilvēkam iedodam to naudu.
Tātad jūsu darbinieki nemēģina pensionārus pierunāt ņemt šo kredītu?
Absolūti ne. Domāju, ka pat tieši pretējo. Cenšas atrunāt.
(Visu interviju ar Latvijas pasts valdes priekšsēdētāju Māri Kleinbergu lasiet 15.aprīļa laikrakstā Diena)