Sociālais grozs
Lai arī Saskaņa definē sevi kā sociāldemokrātisku spēku, sociālā groza piedāvājums ir samērā šauri definēts un mērķēts uz konkrēto mērķauditoriju, lasi - aktīvāko vēlētāju. Pirmajā vietā, protams, izcelta pensiju indeksācija. Bezdarba problēmu tiek piedāvāts risināt ar pārkvalifikācijas jautājumiem. Tālāk tiek aicināts nodrošināt, lai visi skolas vecuma bērni var apmeklēt skolu, nepaskaidrojot gan, kā. Un divi punkti par veselības aprūpi, kas neapstrīdami ir šodienas sāpju bērns Latvijā, sevišķi attiecībā uz kvalitatīvas medicīnas piejamību mazturīgajiem. Tomēr piedāvājumi ir fragmentāri un vairāk nekā lakoniski. Partijai, kura sevi piesaka kā kreisi orientēts darba ņēmēju interešu pārstāvis, piedienētos kaut nedaudz ieskicēt sistēmu, uz kuras vajadzētu balstīties darba ņēmēju sociālajai aizsardzībai (piemēram, arodbiedrību, kolektīvo līgumu loma, minimālā alga u. tml.). Pabalsti, pensijas, zāļu dotācijas, tas, protams, ir svarīgi, bet šīs problēmas pēc «atlikuma» principa mīl risināt arī labējās partijas, atpērkoties ar to no darba ņēmēju vispārējās nedrošības. Arī priekšvēlēšanu debatēs izskanējuši citi atsevišķi, no konteksta izrauti solījumi, piemēram, par skolotāju algu palielināšanu, par sistēmisku pieeju darba ņēmēja sociālo interešu aizstāvības problēmām neliecina.
Kur ņemt naudu?
Izsakot samērā šaurus, tomēr precīzi izpildāmus solījumus sociālajā sfērā, Saskaņa daļēji iešauj pati sev kājā, jo, ja tā līdzdarbosies valdībā, būs iespēja pieprasīt jau nākamajā gadā šo solījumu izpildi. Bet tam ir vajadzīga nauda. Nevar teikt, ka uz šo jautājumu Saskaņa neatbild. Partiju apvienības piedāvājums ir skaidrs - pārskatīt SVF atdodamā kredīta atmaksas termiņus un atlikt iespējamo pāreju uz eiro, līdz ar to atļaujoties lielāku budžeta deficītu. Tas ir riskants priekšlikums, un pats Nils Ušakovs to zināmā mērā ir mīkstinājis, uzstājoties premjeru kandidātu debatēs TV3. Tur viņš paziņoja, ka «ir jārēķina», vai un kad iestāties eiro.
Šādai pozīcijai nevarētu nepiekrist, jo patiešām ir jārēķina. To pašu var teikt par Saskaņas piedāvājumiem ekonomikas stimulēšanā. Piemēram, kādi plusi un kādi mīnusi valsts budžetam rastos no piedāvātajām «nodokļu brīvdienām» jaunajiem uzņēmumiem un ārzemju investoriem, no progresīvā nodokļa ieviešanas (nav gan skaidrota tā metodoloģija), kā arī no tā, ka pašvaldības varētu regulēt (visdrīzāk atlaižu virzienā) nekustamā īpašuma nodokli. Teorētiski kopā arSaskaņas piedāvāto Valsts investīciju bankas darbības izvēršanu šie visi soļi varētu stimulēt ekonomisko aktivitāti un izaugsmi un līdz ar to dot vairāk ienākumu Valsts kasē. Ir tikai viens «bet». Kas notiek gadījumā, ja tomēr pār pasauli gāžas jauns recesijas vilnis? Tad tomēr laikam vecās zobu sāpes - drastiski taupības pasākumi atliek kā vienīgais instruments krīzes pārlaišanai. Vai Saskaņa būtu gatava tādam pavērsienam?
Valsts pārvalde
Valsts pārvaldes lietās Saskaņa piedāvā divas principiālas lietas. Pirmkārt, tā ir nebūt ne jaunā, tomēr tā arī līdz galam nekad nerealizētā valsts pārvaldes funkcionālā analīze jeb audits ar mērķi atteikties no nevajadzīgām funkcijām un nevajadzīgām struktūrām. Daļēji tas nozīmētu arī valsts budzēta tēriņu ietaupīšanu un tajā skaitā papildu līdzekļu parādīšanos arī sociālo jautājumu risināšanai. Atliek tikai novēlēt Saskaņai, lai šī audita labie nodomi neciestu sakāvi, kad tik ilgi opozīcijā sēdējušam «izsalkušajam» politiskajam spēkam rastos vilinājums visur kur izvietot «savējos».
Otrs piedāvājums ir pārdalīt valsts un pašvaldības funkcijas par labu pašvaldībām virknē jautājumu, tādos kā vides aizsardzība, izglītība, kultūra, sports un sabiedriskā kārtība. Tas, protams, tiek saistīts arī ar nodokļu ieņēmumu pārdali par labu pašvaldībām. Šis nu atkal ir priekšlikums, kas nopietni jārēķina un ne tikai naudas izteiksmē. Ir svarīgi tomēr, lai tādos būtiskos jautājumos kā, piemēram, vides aizsardzība būtu vienota valsts politika.
Pie valsts pārvaldības modeļa būtu pieskaitāms arī nu jau slavenais Saskaņas piedāvātais moratorijs jebkādām likumdošanas iniciatīvām, kas attiektos uz nacionāli un vēsturiski sāpīgiem jautājumiem.
Tas nozīmē mēģinājumu izslēgt šos jautājumus no politiskās darba kārtības, par prioritāti izvirzot ekonomisko problēmu risināšanu. Būtu labi, ja pati Saskaņa vismaz mēģinātu demonstrēt, kā šis princips darbojas dzīvē, piemēram, strikti norobežojoties no tiem savas partijas biedriem, kas jau šobrīd piedalās kustībā par krievu valodu kā otro valsts valodu. Jo kā tad Saskaņa iedomājas nodrošināt šo marotoriju valsts līmenī, ja pat paši savā partijā to nodrošināt nevar.