Ārkārtēji notikumi, ir īsts pārbaudījums valsts pārvaldes iestādēm, jo visspilgtāk izgaismo un parāda lietas, kuras ikdienā paliek nemanītas. Arī šoreiz "varas pārbaudes" rezultāti izskatās vairāk nekā satraucoši. Bet vispirms fakti.
BKT direktors Aldis Zieds "Latvijas avīzei" atklāj, ka termināļa darbinieki ir konstatējuši periodisku noplūdi no cisternas ar acetona ciānhidrīnu un aptuveni pēc divām (!) stundām izsaukuši VUGD, kas esot noticis ap desmitiem vakarā. Tātad noplūde bija sākusies ap astoņiem vakarā. Tāpat trešdienas vakarā tika izsaukti kravas īpašnieki SIA "Biolar" - «Tie ieradās jau vakarā, sāka konteinerus laistīt, lai neceltos temperatūra». Gribētos zināt ar ko laistīja, ja reiz zināms, ka acetona ciānhidrīns tieši reakcijā ar ūdeni veido zilskābi. Jebkurā gadījumā var secināt, ka jau trešdienas vakarā personām, kas nodarbojas ar avārijas seku likvidēšanu, vajadzēja būt skaidrībai par to, kāda veida briesmas var būt sagaidāmas. Pēc kādām 8 stundām tika sākta iedzīvotāju evakuācija. Kāpēc tik vēlu? Atbildīgām amatpersonām ir jādod detalizēta atskaite par to, kas tika un netika darīts laika posmā no brīža, kad VUGD saņēma izsaukumu, līdz brīdim, kad tika uzsākti evakuācijas pasākumi. Tāpat arī pastāv iespēja, ka no konteinera acetona ciānhidrīns ir noplūdis visu laiku, kamēr tas tika transportēts no Latvijas robežas līdz Rīga,i un tikai ostā, kur tas ilgstoši stāv vienā vietā, noplūde biedzot ir pamanīta.
Ne mazāk interesanti un pārsteidzoši rezultāti ir jaunās vadības (Ušakovs – Šlesers) pārbaudei ārkārtas situācijā. Jāsāk ar to, ka vienīgais veids kā garantēt, ka šādas avārijas nenotiek nākotnē, ir atteikties no šādu kravu pārvadāšanas Rīgas ostā, jo, dzelzceļa vagonam ar šādu kravu ienākot Latvijā, pat vislabākais profesionālis var nekonstatēt, ka acetona ciānhidrīns ir iepildīts tīrā cisternā, vai garantēt, ka vagons ar šo cisternu nenoskries no sliedēm apdzīvotā vietā. Riskam ir pakļautas visas teritorijas, kur notiek šādu kravu kustība, tai skaitā Rīgas centrs.
Nav šaubu, ka ir iespējams uzlabot drošību, minimizēt riskus un ka tiek nodarīts būtisks kaitējums dabai vai iedzīvotājiem. Šim jautājumam jau nākamajā dienā vairākus risinājumus piedāvāja Ainārs Šlesers, no kuriem daži bija jēdzīgi, bet viens bija pārsteidzoši nejēdzīgs – attiecībā uz Kundziņsalas iedzīvotājiem. A.Šlesera atziņas šajā sakarā ir šāda: "Protams, ir problēma, ka joprojām Kundziņsalā ir arī vietējie iedzīvotāji", un, ka Rīgas domei vajadzētu aktualizēt jautājumu par kompensāciju piedāvāšanu Kundziņsalas iedzīvotājiem, piebilstot, ka tie, kas gribēs palikt, varēs palikt dzīvot Kundziņsalā.
Šajā brīdī man kļūst skaidrs, ka vai man vai A.Šleseram kungam ir milzu problēmas ar spēju domāt par ekonomisku izdevīgumu. Vai arī viens no mums nezina kaut ko ļoti būtisku. Mani argumenti ir šādi:
1. No vienas šādas acetona ciānhidrīna kravas pārvadāšanas Latvija pat pēc visoptimistiskākajiem aprēķiniem nenopelna vairāk kā 400,- latus, ja vien tā nav domāta vietējam ražotājam, kurš to izmanto ražošanā, bet tie ir tikai izņēmuma gadījumi.
2. Diemžēl Rīgas osta līdz šim nav sniegusi publiski pieejamu informāciju par to, cik daudz šādu kravu ostā tiek pārkrauts. Tomēr pat pēc visrupjākajiem aprēķiniem šādu kravu īpatsvars kopējā ostas ieņēmumu struktūrā nepārsniedz dažus procentus un sastāda dažus simtus tūkstošus latu.
3. Jāņem vērā, ka arī drošības pasākumi, kas būtu nepieciešami, ja šādas kravas tiek pārvadātas, maksā naudu.
4. Savukārt, pat tādas salīdzinoši nelielas avārijas gadījumā, kāda notika Kundziņsalā, zaudējumi ir salīdzināmi ar gada laikā nopelnīto no šādu kravas pārvadāšanas – apturēta kuģu satiksme ostā, evakuācija, speciālo dienestu darbs, augsnes attīrīšana u.c.)
5. A.Šlesera piedāvātais risinājums piedāvāt kompensācijas Kundziņsalas iedzīvotājiem ir pārsteidzoši neefektīvs, jo adekvāta kompensācija (man personīgi ir lielas šaubas, ka Rīgas dome būs gatava adekvātam vērtējumam) par iekoptas dzīvesvietas zaudēšanu arī pie pašreizējām īpašumu cenām visiem Kundziņsalas iedzīvotājiem nemaksātu mazāk kā trīs miljonus latu, bet iespējams pat desmit miljonus latu no valsts naudas.
6. Iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka pat šādu adekvātu kompensāciju pieņemtu mazāk par pusi no Kundziņsalas iedzīvotājiem. Man šķiet, ka nav lielas atšķirības un līdz ar to liela ieguvuma, ja jāevakuē nevis 400, bet 220 cilvēki.
7. Kundziņsalā dzīvojamās mājas atrodas 500 – 600m attālumā no avārijas vietas, tajā pašā laikā riskam ir pakļauts viss transporta koridors, ieskaitot Rīgas centru, Daugavpili un citas pilsētas, kur dzīvojamā apbūve atrodas daudz tuvāk.
No malas skatoties, A.Šlesers piedāvā iztērēt pāris miljonus latus no valsts/pašvaldības naudas, lai ļoti nelielā mērā minimizētu riskus, kas saistīti ar indīgu kravu pārvadājumiem, kuri ienes valstij labākajā gadījumā vien dažus simtus tūkstošus latu gadā.
Šī ideja nav prātīga un nav izdevīga Rīgas pilsētai un arī valstij. Tomēr es negribētu, lai šis būtu tikai kārtējais raksts par to, cik slikti vai nejēdzīgi lietas notiek mūsu valstī. No katra pārbaudījuma iespējams mācīties. Šīm problēmām ir atrodami jēdzīgi risinājumi, tie nav grūti attālumā. Ir vajadzīga tikai griba tos risināt. Kundziņsalas iedzīvotājiem tāda ir. Ceru, ka tāda ir arī valsts varai.
Domāju, ka tagad vairāk nekā jebkad ir nepieciešams uzsākt atklātu, dziļu, vispusīgu un publisku diskusiju starp Kundziņsalas iedzīvotājiem, Rīgas domi un Rīgas brīvostu, kurā kundziņsaliešu argumenti tiktu uzklausīti un atbildēti, nevis ignorēti, kā rezultātā šādas "neprātīgas idejas" transformētos pilsētai un tās iedzīvotājiem daudz pieņemamākos, izdevīgākos un drošākos risinājumos. Tādēļ speru pirmo soli šādas diskusijas uzsākšanai - uzaicinu Aināru Šleseru un Nilu Ušakovu uz tikšanos ar nevalstiskajām organizācijām, lai spriestu par šāda veida drošības problēmām pilsētā, kā arī ar to saistītajiem jautājumiem.