Bija tēze par sociālā nodokļa atvieglojumiem uzņēmumiem, kas dod darbu jauniešiem, tomēr kopumā dominēja uzstādījums, ka, ja vien attīstīties ekonomika, problēma pati «uzsūksies». Citiem vārdiem sakot, bezdarba problēma risināma, veicinot uzņēmējdarbību.
Kopumā pareizi, tomēr politiķiem, kad vēlēšanu drudzis būs beidzies, varētu rekomendēt žurnāla The Economistšīsnedēļas numura tematisko pielikumu, kas veltīts darba tirgus tendencēm pasaulē. Jo ir ilglaicīgi procesi, kurus grūti risināt ar īstermiņa risinājumiem, par kādiem jāatzīst subsīdijas vai laikā terminētas nodokļu atlaides. Pielikuma eksperti vērš uzmanību uz to, ka globāli cilvēkiem ir mazinājusies cerība uz nodrošinātām vecumdienām, tādēļ ļaudis centīsies palikt savās darba vietā maksimāli ilgi. No tā savukārt izriet divi jautājumi. Pirmais: uzņēmējiem ir jāmēģina saprast, ko gados vecāki darbinieki nozīmē, ņemot vērā viņu objektīvās fizisko, reakcijas u. c. spēju izmaiņas. Tas ir jautājums par darba vides, organizācijas pārdomāšanu. Otrais: jo ilgāk ļaudis turas pie darba, jo grūtāk to būs atrast gados jaunajiem. Jau šobrīd rūpnieciski attīstītājās valstīs 12,5% no cilvēkiem vecuma grupā 15-24 gadi pieder t. s. NEETS grupai (nav darba, nemācās). Ir ļoti būtiski atrast risinājumu, nenostādot vecuma grupas vienu pret otru. Mainās arī nodarbinātības struktūra. Darbs mums asociējas ar vietu, kurp dodamies ik dienu un pavadām tur +/- 8 stundas. Patiesībā 22% no strādājošajiem pasaulē ir nodarbināti nepilnu laiku un 31% ir t. s. pašnodarbinātie, turklāt pēdējai grupai ir tendence palielināties. Tātad arvien nozīmīgāka ir to strādājošo grupa, kas neiekļaujas klasiskajā «darba devējs - darba ņēmējs» shēmā, un valstij šai pašnodarbināto grupai, lai tā neiekristu bezdarbnieku slānī, jāveido specifiski regulējumi un atbalsta mehānismi.