Pauls Raudseps: Gumijas Vadonis
No vēstures veidojot darbus skatuvei vai ekrānam, gandrīz neizbēgami nākas nedaudz koriģēt notikumu secību un datumus, tāpēc vēstures tendencioza sagrozīšana nav meklējama vienkāršās faktu kļūdās, piemēram, ainā, kurā Ulmaņa atgriešanās Latvijā pēc sešiem ASV pavadītajiem gadiem šķiet notiekam 1915.gadā, kad jau sākusies lielā bēgļu kustība no Kurzemes, nevis, kā bija patiesībā, pirms Pirmā pasaules kara sākuma 1913.gadā. Nebūtu arī pārāk jāsatraucas par tādiem acīmredzamiem izdomājumiem kā skatuves Ulmaņa visu mūžu ilgstošo romānu ar "Mariju/Vizbulīti", pat ja šī uzvedumā tik nozīmīgā "violetā dāma" varētu būt domāta kā "ģimenes vērtību aizstāvja" Dimitera preventīvais uzbrukums tiem, kuri tāpat kā starpkara gados uzdod jautājumu — kāpēc Ulmanis visu mūžu, tā teikt, palika puisī? Ulmaņa brūtes esamībai vai neesamībai nav būtiskas nozīmes, vērtējot viņu kā politiķi.
Neviens nenoliegs, ka Ulmanis bija patriots un ka viņam bija izšķiroša loma demokrātiskās Latvijas Republikas dibināšanā un neatkarības izcīnīšanā. Tomēr dīvainā kārtā šis viņa dzīves posms izrādē netiek sevišķi izcelts, un autori vispār palaiž garām iespēju parādīt Ulmaņa spītīgo uzticību Latvijas neatkarībai 1919.gada pavasarī, kad viņš un viņa valdība faktiski nekontrolēja neko vairāk par Liepājas ostā noenkuroto kuģi Saratov. Šī dramatiskā epizode ir kā radīta teātrim, bet varbūt mūziklā to negribēja iekļaut, jo tajā laikā būtiski svarīgs Ulmanim bija britu atbalsts, bet Dimiteram nav lielāka ienaidnieka par Rietumu "Eiroimpēriju"?
Kā jau ierasts pasakās par vadoņiem, Ulmanis ir pašaizliedzīgs, taisnprātīgs un allaž rūpējas par līdzcilvēkiem. Viņš nav varaskārs, un uz amatiem viņu sauc tautas cieņa, mīlestība un uzticība.
Protams, šim autoritāro režīmu leļļu teātra izbāznim ir visai maz sakara ar īsto dzīvi. Ulmanis tiešām bija darbaspējīgs un mērķtiecīgs, bet viņa laikabiedri norāda arī uz viņa lielo patmīlību un godkāri. Viņš nestāvēja atstatus no tā laika parlamentārisma nepievilcīgākajām parādībām, viņš bija tajās dziļāk iegrimis nekā daudzi citi. Viņš labi prata "shēmot" un 1931.gada pavasarī noorganizēja paša partijas biedra Hugo Celmiņa valdības gāšanu, jo, kā raksta viņa biogrāfs Edgars Dunsdorfs, "Ulmanis bija apsvēris, ka nākošajās vēlēšanās [rudenī] viņam būs lielākas izredzes, ja vēlēšanu laikā viņš būs ministru prezidenta amatā".
Arī no to laiku korupcijas skandāliem Ulmanis nebūt nebija norobežots — divdesmitajos gados kā Latvijas Zemnieku bankas valdes priekšsēdis viņš organizēja miljoniem latu lielus aizņēmumus no valsts, kurus banka aizdeva tālāk Ulmaņa partijas biedriem, lai panāktu viņu politisko paklausību. Naudu valstij banka, protams, neatdeva. Šī Ulmaņa darbība parlamentā neveicināja viņa popularitāti, kas, spriežot pēc Saeimas vēlēšanu rezultātiem, pastāvīgi gāja mazumā.
Ja jau izrādē pats Ulmanis tiek tā izskaistināts, kā ir ar slavenajiem "ulmaņlaikiem", kurus redzēt uz teātri droši vien dodas ne viens vien jaunības nostalģijas vai vecāku un vecvecāku nostāstu mudināts skatītājs?
To vispār nav. Nav ne paša 15.maija apvērsuma, ne "ulmaņlaiku", ne okupācijas. Tā jau ir otra, krietni dziļāka vēstures falsifikācijas pakāpe — tāpat kā padomju laikos no fotogrāfijām izgrieza nežēlastībā kritušos partijniekus, izrādē neredzam Ulmaņa slavināšanas kultu ar goda vārtu celšanu, rožlapiņu kaisīšanu pie kājām un pantiņa "Sveiks, tautas vadon! Sveiks, saulainais maijs!" skaitīšanu. Tikai pusvārdos nojaušams, ka Ulmanis pieņēmis lēmumu nepretoties sarkanarmijas ienākšanai Latvijā un valsts pievienošanai PSRS. Šos notikumus nav viegli savienot ar atturīgo, drosmīgo, pašaizliedzīgo Ulmani, tāpēc tie no vēstures jāizsvītro.
Kas paliek kā izrādes kulminācija? Naids pret demokrātiju. Pret parlamentārisma laiku izrāde vēršas ar satraucošu agresiju. Pasvītrojot izrādes politiskās ambīcijas, uz skatuves stilizēti tiek izspēlēts šā gada 13.janvāra uzbrukums Saeimai, kad liesmainā apgaismojumā pūlis ar lakatiem aizsegtām sejām iztēlo deputātu apmētāšanu ar akmeņiem, — notikums, kuram nav nekāda sakara ar trīsdesmito gadu Latviju. Lai vēl vairāk pasvītrotu nicinājumu pret demokrātiju, debatēs ar Ulmani vienīgais tās atbalstītājs ir krievu spiegs. Un tālāk — nekas, izņemot pāris skumju dziesmu. Izrāde beidzas naidā un izmisumā. Varbūt tās veidotāji vienkārši neuzdrošinās atainot apvērsumam sekojošo Ulmaņa valdīšanas laiku — ja nu ar pārlieku slavināšanu paši kļūtu smieklīgi?
Te nu bija tas vadonisms — pat tā apoloģēti nespēj skaidri pateikt, ko viņi labu piedāvā. Tāpēc patiesāku ieskatu tā būtībā būs guvuši tie rīdzinieki, kuri paspējuši apskatīt Aigara Bikšes instalāciju Brīvības un Elizabetes ielas stūrī. Tur zila gumijas "statuja" ar hipertrofēti uz priekšu norādošu roku uzpūšas, divas minūtes trīsot stāv un sagumst, uzpūšas, stāv un sagumst, uzpūšas…
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!