Muļļas vai reālisti?

taisnība. ja valsts pieņem dumjus un galvenais neprognozējamus lēmumus, indivīds tur īpaši neko darīt nevar. ja tie būtu vienkārši dumji lēmumi, bet prognozējami, tad vēl varētu sagatavoties...

Ja mani ir apkrāvuši ar nodokļiem kā kamieli un es vairs tos nevaru pavilkt, tā vairs gluži nav uzņēmēja vaina, bet valdības. Un nesakiet ka uzņēmēji ir stulbi, neprot plānot, strādāt, nav darba efektīvitātes!!! Kapēc ārzemēs latvieši ir gudri, varoši un ar efektivitāti?! Daudziem tai pašā Īrijā ir uzņēmumi un neviens nesūdzas, ka nevar nodokļus samaksāt. Tāpēc, ka tur nemauc pēdējo ādu pār acīm. Kur tas redzēts, ka man ir jāmaksā par transportu, kuru es vienā gadā neizmantoju, bet nākamajā tāpat jāsamaksā?! Ja man ir autoparks unn es nevinnēju, piem., ceļa būvi, tad loģiski, ka visas mašīnas man paliek pie sētas, tās nepelna, bet man tomēt tāpat nākamajā gadā nodīrā pēc pilnas programmas!!! Sakiet kā šādā valstī uzņēmējs var izdzīvot???

Raksts par tēmu, tikai beigas nepārliecinošas. Nav manāmu pazīmju, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. Uz sevi var paļauties tik, cik to pieļauj konkrētie apstākļi. Šobrīd tas ir valsts rekets pret saviem pilsoņiem, aizsargājot šauru "savējo"pulciņu.

Jā, mūs arī šī noteikumu maiņa ir iemācījusi vienu: pēc iespējas mazāk nodokļos! Bet pašam apritināt savas finanses, lai dienās pats arī izkultos. It nemaz negribētu piedzīvot to mirkli, kad pensija nu klāt - bet pensija būs maziņa, maziņa - jo valstī krīze. Vai pens/vecums uzcelts uz 70 gadiem. Arī medicīna akūtos gadījumos tomēr sanāk par maksu. Jo parasti visur rindas. Un vai tad ar lielām sāpēm gaidīs nez cik nedēļas - nākas vien maksāt privātajiem dakteriem. Ai, nu vispār piemēru ir daudz.. Visi jau zin..

Es patiešām vēlētos uzsākt uzņēmējdarbību mazas saldumražotnes/kafejnīcas apmērā, vai ko līdzīgu, bet redzot situāciju, ka darbiniekiem ir jāmaksā divkārt (~50% valstij), es labprāt vispirms izdomātu veidu kā sevi klonēt.

Ja es maksāju sociālo nodokli un šī nodokļa maksāšanas laikā ir vieni nosacījumi, bet brīdī, kad man piedzimst bērns un man vajadzētu būt tiesībām uz sociālo pakalpojumu tādā apmērā, kāds tas bija paredzēts laikā, kad es maksāju sociālo nodokli, bet valdība man saka: "nekā vecīt, būs pavisam citādi", tad es esmu padarīts nesamērīgi atkarīgs no valdības īstermiņa iegribām.