Jo labēja partija ne tikai noraida dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem, bet sludina piesardzīgu, apdomīgu finanšu politiku vispār. TP ilgstoši pārraudzītajās veselības aprūpes un kultūras nozarēs varējām redzēt tieši pretējo: vērienīgus ieguldījumus infrastruktūrā, acīmredzot paļaujoties uz to, ka budžeta finansējums nekad neapsīks, ka jo vairāk valsts iepludina naudu ekonomikā, jo ekonomikai labāk, pat ja naudas izlietošanas efektivitāte un pašu tērēšanas mērķu saprātīgums ir apšaubāmi. Komercbanku tirgus uzraudzība, protams, nav tikai valdības atbildība, tomēr arī TP kontrolētā Finanšu ministrija neizdarīja visu no tās atkarīgo, lai neveidotos kreditēšanas burbulis un «Parex» neveiksme. Citiem vārdiem, iebilšana pret nodokļu sloga paaugstināšanu vēl nav labējas politikas pazīme, ja vienlaikus ekonomika tiek mākslīgi karsēta ar dažnedažādiem iepirkumiem, pasūtījumiem it kā darbavietu radīšanas vārdā. Kur bija TP labējā ideoloģija, startējot kopā ar slavenā saukļa «gāzi grīdā!» autoru?
Nav noliedzams, ka atbilstoši politikas nežēlīgajai loģikai «oranžie» tiek dēmonizēti un viņiem piedēvētas arī citu partiju politikas kļūdas, tomēr savas neapskaužamās situācijas skaidrošana ar labējās ideoloģijas nepopularitāti ir patieso iemeslu noklusēšana.
Un tomēr: vai taisnība, ka labējai politikai vairs nav pieprasījuma Latvijā? No vienas puses, ņemot vērā, ka pat it kā labēju partiju retorikā bieži dzirdama tēze: «dodiet papildus finansējumu!», varētu šādam vērtējumam piekrist. No otras puses, teju vai ikvienā no Latvijas partijām ir cilvēki, kuri atbilstoši labējai ideoloģijai uzskata, ka indivīdam pašam jāuzņemas lielāka atbildība par savu iztikšanu, veselību, izglītības kvalitāti. Ņemot vērā, ka partijām objektīvi vēl krietnu laiku ideoloģiskie uzstādījumi būs visai atkarīgi no tā brīža situācijas, šāda «instinktīvo labējo» sadrumstalotība saglabāsies. Ja patur prātā politiskā slāņa plānumu, šiem labējiem tomēr ir iespējas tikt sadzirdētiem un pamanītiem.