Tātad vērtēt nevarot, jo Ušakovs to darījis kā privātpersona, nevis kā domes priekšsēdis. Labi. Jācer, ka Ušakovs & Co šo VARAM skaidrojumu atcerēsies tad, kad grasīsies kritizēt kādu no citu partiju pārstāvjiem, kuri piedalīsies 16. marta piemiņas pasākumos. Jo, piemēram, Saeimas deputāts Dzintars vai ministrs Bērziņš to taču darīs kā privātpersonas, nevis amatpersonas! Un principā šāda argumentācija nozīmē, ka ikviena amatpersona var parakstīties par jebkuru nejēdzību vai nelietību, ja vien to dara kā privātpersona.
Eksperti gan pamanījušies VARAM rīcību uzteikt, norādot, ka arī amatpersonai ir tiesības uz savu viedokli un tā izteikšanas brīvību. Arī izklausās loģiski. Esam taču demokrātiska valsts. Un tomēr riskēšu apgalvot, ka ir jautājumi, kuros amatpersonas statuss uzliek personai papildu slodzi un, jā, ierobežojumus.
Diezgan viegli atrast piemērus tam, ka, piemēram, ASV vairākums respektē indivīda tiesības uz viedokli, pat ja tas šķiet kaitinošs un aplams. Zināms aizdomīgums gan ir pret vairākiem slaveniem republikāņu līderiem - mormoņiem -, tomēr kopumā viņu piederība šai reliģiskajai kustībai nav ierobežojošs faktors. Ir piedzīvoti arī tādi politiķi, kuru izteikumi par zinātni, evolūciju, citām kultūrām liek matiem celties stāvus. Bet nekas - cilvēkam ir tiesības būt glupam. Tomēr nav nācies dzirdēt, ka kāda amerikāņu amatpersona atļautos dedzināt savas valsts karogu vai noliegt savas valsts pastāvēšanas jēgu. Noteikti šādi ļaudis starp amerikāņiem ir, un principā viņiem ir tiesības to karogu dedzināt, tomēr, atkārtoju, - ja esi amatpersona, jārēķinās ar ierobežojumiem. Pirmais un būtiskākais ierobežojums - neafišēt savu nostāju. Kā privātpersonai pat ASV prezidentam ir tiesības parakstīties kaut par zoofilijas legalizāciju, bet, ja viņš šo savu viedokli reklamē, izmantojot mediju un sabiedrības objektīvo interesi par sevi, tad tā jau ir sava amatpersonas statusa izmantošana personīgā viedokļa popularizēšanai un tam labvēlīga lēmuma panākšanai. (Tāpēc jau, piemēram, mūsu Valsts prezidenti izvairās atklāt, par kādu partiju balsojuši.) Jo īpaši jautājumos, kas saistīti ar konkrētās valsts būtību, jēgu. Nav problēma, ja politiķis neslēpj savu viedokli (mobilizē savus piekritējus) par kādu nodokli, būvprojektu vai bērnu audzināšanas metodēm utt. Ziemeļu līga Itālijā neslēpj, ko domā par valsts dienvidu reģionu iedzīvotājiem, tomēr reāli pieprasīt valsts sadalīšanu neviens no Līgas vadītājiem neuzdrošinās (pat ja klusībā vēlas).