Šobrīd neviens Latviju militāri un politiski neapdraud un esmu drošs, ka tā būs arī turpmāk. Mēs esam radījuši stingru pamatu Latvijas Republikas pastāvēšanai arī nākamo paaudžu laikā. Ar šo cieši ir saistīts arī tāds apstāklis, kā «drošības sajūta». Šodien, krīzes apstākļos par to, protams, ir grūti runāt, bet piedāvāju visiem atcerēties pēdējo gadu situāciju. Jā, bija augsta inflācija, tomēr augošas drošības un ekonomiskas pārticības sajūta, domāju, bija daudziem. Eiropas Savienības fondi bija viens no galvenajiem avotiem, pa kuru mūsu valstī ienāca lieli finanšu līdzekļi un, ak, cik grūti bija tiem pretoties! Tomēr vēl svarīgāki par mūsu ieguvumiem un zaudējumiem, manuprāt, ir jautājumi kādas prioritātes sev nosaka Eiropas Savienība, kāda ir Latvijas ietekme uz kopējiem Eiropas procesiem, uz tās vienotās politikas veidošanu, un kā šo savu ietekmi mēs varam vairot nākotnē? Mēs objektīvi nevaram kļūt par ekonomisku lielvalsti, nekad mums nebūs arī ievērojamu militāru spēku. Kas tad vēl atliek, kā Latvija lai parāda sevi starptautiskā saimē, kā lai liek uzklausīt sevi, rēķināties ar savu viedokli?Oficiālajos dokumentos un runās, analizējot piecus gadus atpakaļ notikušās ES paplašināšanās pozitīvās sekas, mēs varam atrast veselu virkni ļoti pareizu un apsveicamu secinājumu. Piemēram, 2009.gada 20.februārī publicētais Eiropas Komisijas ziņojums «Paplašinātās ES pieci gadi – ekonomiskie sasniegumi un izaicinājumi» kā galvenos pozitīvos jaunu dalībvalstu uzņemšanas rezultātus min:
* Paplašināšanās ir sekmējusi ekonomiskās un sociālās attīstības līmeņu izlīdzināšanos dažādu ES valstu starpā,
* Jaunās dalībvalstis ir ieguvušas papildus iespēju savas tautsaimniecības modernizācijai,
* Eiropā kopumā ir uzlabojusies darba dalīšana un nostiprinājusies ES starptautiskā konkurētspēja,
* Jaunu investīciju iespējas ir sekmējušas uzņēmējdarbības attīstību gan vecajās, gan jaunajās dalībvalstīs, utt.
Tās visas ir ārkārtīgi pareizas un svarīgas domas, bet, tās izlasot, rodas viens būtisks jautājums - kur aiz šiem vārdiem ir cilvēks? Kur ir sapratne, ka nekādas ekonomiskās reformas, starptautiskā konkurētspēja vai ārvalstu investīcijas nav nepieciešamas pašas par sevi. Tās ir vajadzīgas tikai, lai uzlabotu konkrētu cilvēku dzīves līmeni, viņu labklājību, veselību un noskaņojumu ģimenē.
Es vienmēr esmu bijis Eiropas Savienības atbalstītājs un tāds esmu joprojām. Tomēr tas man neliedz analizēt un mēģināt saprast, kas notiek ar šo starpvalstu organizāciju, kāds ir tās šodienas stāvoklis un rītdienas perspektīvas. Un daudzi pēdējās desmitgades notikumi liek domāt, ka ar ES ne viss ir pilnīgā kārtībā. Katra jauna vienošanās dalībvalstu starpā prasa arvien lielākas pūles, katrs jauns līgums sastop pilsoņu arvien lielāku neizpratni un pretestību. Ja godīgi, tad šobrīd Eiropas Savienībā ir maz cilvēku, kuri zina pēc kuras ES pamatlīguma versijas (Māstrihtas, Nicas vai varbūt Lisabonas) šīs savienības darbība tiek organizēta un vadīta. Un šķiet, ka arvien mazāku iedzīvotāju skaitu šis jautājums vispār interesē.
No psiholoģijas teorijas ir zināms - ja cilvēks ir atradis savu īsto dzīves mērķi un aicinājumu, tad ceļš uz tā realizāciju ir viegls, pat patīkams un neprasa lielu piepūli grūtību pārvarēšanai. Un pretēji – ja īstais dzīves ceļš ir pazaudēts, tad priekšā stājas visas iespējamās grūtības, sarežģījumi un nepatikšanas. Domāju, šis princips uzskatāmi darbojas arī attiecībā uz visu sabiedrību, uz valsti kopumā un pat tādu plašu starpvalstu organizāciju kā Eiropas Savienība.
Protams, Eiropas Kopienas 50 pastāvēšanas gadu laikā ir notikusi tās dalībvalstu tuvināšanās vairākās ekonomikas un politikas jomās. Bet pašreizējā situācija arvien vairāk atgādina smaga akmens velšanu pret kalnu, un pastāv bažas, ka šis akmens pie nelielas pretestības var sākt velties lejup.
Atcerēsimies, ka Eiropas Kopiena tika radīta ar vienu galveno mērķi – novērst jauna pasaules kara izcelšanos Eiropā. Jāatzīst, ka šis mērķis ir veiksmīgi sasniegts. Dažus gadus atpakaļ notikušo Centrālās un Austrumeiropas valstu uzņemšanu ES sastāvā var uzskatīt par šī paša pirmmērķa moderno versiju XX – XXI gadsimta mijai.
Tātad – pēckara mērķis tika sasniegts, bet kādi ir nākamie? Ne kopējs tirgus, ne vienota valūta vai enerģētikas politika nevar būt ES pastāvēšanas un darbības mērķis. Tie ir tikai tehniski pasākumi kādu praktisku uzdevumu risināšanai. Bet šobrīd ne dalībvalstu ierēdņi tiekoties darba grupās, ne ministri Padomes sanāksmēs, ne Eiropas Parlamenta deputāti nevar pateikt kādēļ tas viss, ko gribam sasniegt Eiropas Savienībā. Tādēļ ir jāveido jaunas attiecības tautu starpā un jāmeklē tautas vienojošas jaunas idejas.
Šajā situācijā, manuprāt, risinājums ir tikai viens – morālās un tikumiskās vērtības ir jāpadara par prioritārām gan Latvijā, gan visā Eiropas Savienībā kopumā. Latvijai ir jākļūst par iniciatoru jaunu Eiropas garīgo vērtību veidošanā, un tam nav nepieciešama ne militāri – politiska varenība, ne ievērojami finanšu resursi. Koncentrēsimies uz cilvēku, uz bērniem, uz ģimenes vērtībām un tās vajadzībām. Izmantosim Eiropas iespējas, lai garantētu drošu vidi, veselīgu pārtiku un labu izglītību skolēniem. Centīsimies pārliecināt kolēģus citās Eiropas valstīs, ka prieks bērnu acīs, jauni rotaļu laukumi un kvalitatīva veselības aprūpe ir pat svarīgākas lietas par iekšzemes kopprodukta kāpināšanu vai globāliem viseiropas projektiem.
Jau kopš seniem laikiem ir pieņemts, ka konkrētas sabiedrības attieksme pret tās mazākajiem un vārgākajiem locekļiem liecina par šīs sabiedrības morālās attīstības līmeni. Tādēļ tagad, kad, iekļaujoties vienotajā Eiropā, esam atrisinājuši katras individuālas valsts fiziskās drošības uzdevumu, ir laiks sākt rūpēties par šīs kopējās Eiropas saimes garīgo veselību un tās iedzīvotāju sociālo labklājību. Ir jāveido cita Eiropa, bet to nevarēs panākt uzrakstot jaunu starpvalstu līgumu vai ES konstitūciju.