Augstākās izglītības uzvara vienā universitātē

Šīs pārdomas ir rosinātas kā integrāls un drīzāk subjektīvs skatījums uz priekšlikumiem par reorganizāciju. Integrāls tādā nozīmē, ka man nav nodomu citēt konkrētas amatpersonas vai diskusiju dalībnieku sacīto, drīzāk pieturēšos pie saredzēto raksturīgo motīvu izklāsta. Paša rakstītāja motīvs var būt izteikts kā vēlēšanās neaizmirst burtu «r» vārdā «apspriešanas» aicinājumā, kā tas jau ir gadījies aizmirst netālā pagātnē ar visiem zināmu jaunatnes preses izdevumu visiem zināmā politiskā kontekstā. Viens aspekts ir acīmredzams, proti, viena universitāte ir vieglāk ietekmējama no valsts institūciju puses, nav nepieciešams veidot viedokļu saskaņošanu ar daudziem citiem. Vai šis apstāklis būtu noteicošais un pietiekošais, lai vienas universitātes modelis gūtu varas piekrišanu? Rodas arī daudzi citi jautājumi.Vai nav pareizāk valstij sākt ticēt savas valsts akadēmiskās vides profesionāļiem un sākt rūpēties par fundamentālo zinātni, savukārt privātajam sektoram aktīvāk attīstīt lietišķos pētījumus? Vai valstij ir jāiesaistās konkurencē ar privāto sektoru lietišķo pētījumu jomā? Vai universitāte primāri nav zinātniskās pētniecības iestāde un tad jeb tai skaitā arī studentu apmācības iestāde? Vai nav pareizāk sākt rūpēties par zinātnes starptautisko atpazīstamību un novērtējumu, un tikai pēc tam domāt par administratīvo reorganizāciju, ja nepieciešams, nevis otrādi? Viena universitāte jau bija Latvijā. Neviens gan īsti negrib dot šīs pieredzes izvērtējumu, pirms atkal tiek administratīvi ieviesta viena. Rodas iespaids, ka Latvija atkal grib iet savu ceļu, neizvērtējot jau pasaules praksē esošo pieredzi. Ir liels vilinājums dot savu revolucionāru ieguldījumu notikumu attīstībā, tomēr vismaz politiski informatīvā telpā dzirdētais norāda uz gadījumiem, kad, iesaistoties kādu problēmu risinājumā, tas neliekas pats pievilcīgākais. Ir dzirdēti politiķu apgalvojumi, nē, mēs savu nepiedāvājam, piedāvājums ir balstīts uz pieredzi. Izglītības reformas gadījumā arī pirmām kārtām gribētos sadzirdēt kādas pieredzes analīzi, pirms mesties «ūdenī». Te gan jāatzīmē, ka arī mūsdienu augstākā izglītībā Latvijā jau eksistē vienas universitātes modelis. Ar šo domāju situāciju, kad galvenokārt vienas universitātes eksperti ir gadiem ilgi palīdzējuši krāt materiālās vērtības projektu un konkursu ekspertīzes rezultātā. Sakrātās materiālās vērtības ļauj apgalvot, ka dabaszinātņu specialitātēs pārējiem spēles dalībniekiem varētu arī nebūt pietiekamas materiālās bāzes studiju un pētniecības nodrošināšanai. Sacītais ir tikai iespējamā fakta konstatācija, nevis mēģinājums analizēt, vai noticis ir labi vai slikti. Vērtēt var, atskatoties uz lielo spēlētāju pieredzi. Kādu laiku agrāk 90-tajos ASV dibināta komisija _Strategic Programs for Innovations in Undergraduate Physics _izanalizēja fizikas specialitātes studentu motivāciju izvēlēties studijas. Dokuments ir atrodams publiskajā telpā ar nosaukumu «Why Many Undergraduate Physics Programs Are Good but Few Are Great (_Robert C. Hilborn and Ruth H. Howes, Physics Today_)». Galvenie secinājumi var būt izteikti, ka nav kāda viena faktora, kas noteicoši ietekmē studiju kvalitāti, to nosaka faktoru kopums. Starp faktoriem arī finansiālais (materiālais) nodrošinājums nebūt nav minams kā noteicošais. Svarīgi atzīmēt - kā būtisks faktors tiek uzsvērta personāla attieksme, neatlaidība un entuziasms programmas realizācijā. Vai šo faktoru nodrošināšana iespējama tikai centralizētā iestādē? Vai tādēļ ir jādibina viena centralizēta iestāde? Kopā ar kolēģiem esam Eiropas Septītās Ietvara programmas (_FP7_) dalībnieki ekstrēmo rēķinu (_DEISA, DECI 5_) projektā un Ziemeļvalstu Zinātnes padomes projekta īstenotāji klimata matemātisko teoriju jomā. Nevienā no šiem projektu pieteikumiem netika prasīts tik liels blakus faktoru aprasts kā Latvijas struktūrfondu projektu pieteikumos. Acīmredzot mums ir jāizveido vienota izpratne par izcilības kritērijiem, par prioritāriem uzskatot darbu zinātnisko kvalitāti un aktualitāti, starptautisko nozīmību. Jāmaina kritēriji struktūrfondu projektu vērtēšanai, neņemot vērā galvenokārt kvantitatīvos kritērijus (studējošo, pētnieku skaits, bāzes finansējums). Jāmaina vērtēšanas sistēma, punktu sistēmā piešķirot lielāko (dominējošo) īpatsvaru zinātniskai kvalitātei un aktualitātei, starptautiskai nozīmībai.Vai tikai materiālā (eksperimentālā) bāze ir noteicošā, ļautu pie mums zinātnei uzplaukt? Nevarētu tā īsti apgalvot, jo līdz pat šim brīdim neviena Latvijas Universitāte nav to 500 universitāšu sarakstā, kuras tiek atzītas par vadošajām pasaulē. Tādā nozīmē visas tās ir līdzvērtīgas. Kuru tad pievienot starp līdzīgām? Vai pie labākās starp līdzīgām? Vai nebūtu labāk izanalizēt problēmu būtību, pirms aizvērtām acīm, tērējot laiku un resursus, nodoties neizsvērtiem risinājumiem?Rodas iespaids, ka izglītības profesionāļi tā kā norobežojas no savas nozares, ka pašiem veidotājiem neliekas īstenojams akadēmiskās vides nākotnes redzējums, trūkst ticības un pozitīvas pieredzes. Par to, piemēram, liecina fakts, ka tagad izglītības un zinātnes attīstības stratēģija tiek veidota zem Ekonomikas ministrijas paspārnes. Dažādās variācijās presē ir sastopams apgalvojums: «Ministru prezidents uzdod ekonomikas ministram Artim Kamparam izveidot un vadīt darba grupu, kā vietnieci pieaicinot izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi. Darba grupai jāizstrādā reformu pasākumu kopums, kas vērsti uz Latvijas uzņēmumu, tostarp izglītības pakalpojumus sniedzošu, starptautiskās konkurētspējas palielināšanu» (_www.delfi.lv._). Vai ar to tiek netieši uzsvērts, ka izglītība un zinātne vispirms ir svarīga ekonomiskā aspektā? Tātad nav svarīgi izglītības un zinātnes iekšējie attīstības motīvi, neatkarīgās likumsakarības, galvenais, ka tās dod ekonomisko ieguldījumu.Jāatzīmē, ka ekonomiskā izdevīguma un politiskās motivācijas modeļi tiek kultivēti jau ilgus gadus. Latvijā par primāriem tiek uzskatīti lietišķie pētījumi, fundamentālo pētījumu atbalsts ir sekundārs un epizodisks uz kopējā izdalītā pētniecībai domātā naudas līdzekļu apjoma. Bāzes finansējuma piešķiršanas reglamentējošie dokumenti nosaka, ka, šos līdzekļus sadalot iestādēs, līdzekļu sadalījumu nosaka iestādes politika, tātad to sadalījumā primāri netiek vērtēts dalībnieku zinātniskais ieguldījums. Fundamentālo pētījumu nozīme ir vispārzināma, bet, tāpat kā priekšvēlēšanu tēze par izglītības prioritāti, vēl nav nonākusi līdz lēmējinstitūciju apziņai. Novērojumi akadēmiskajā vidē liecina par universitātes lomas vienkāršotu redzējumu. Vēl iepriekšējā gadsimtā Latvijā relatīvi neatkarīgi pastāvēja Zinātņu akadēmija un augstākās mācību iestādes. Vienkāršoti var teikt - iestādēs galvenokārt mācīja un akadēmija galvenokārt veica pētījumus. Ar retiem izņēmumiem šis iedalījums ir nemirstīgi saglabājies arī šodien. Universitātēs galvenokārt māca un cenšas neaizmirst arī par zinātni. Pie esošā stingri limitēto līdzekļu sadalījuma pētniecība tiek viļāta kā karsts kartupelis. Tas ir par karstu, lai to neievērotu, un to nevar likt «ēdienkartes» pamatā, jo nav ticības, ka pietiks iztikai.Ģeogrāfiskās vietas apzīmējums parādās universitāšu nosaukumā un parasti nekādā veidā nenorāda to reģionālo vai kādu citādu raksturu. Ja universitātes primāri veic pētījumus, tad kāda nozīme, kādā ģeogrāfiskā vietā šie pētījumi ir iegūti? Būtu jāatbalsta starptautiski atzīti pētījumi neatkarīgi no ģeogrāfiskās vietas. Mūsdienu komunikācijas līdzekļi ļauj īstenot lekciju norisi jebkurā Latvijas ģeogrāfiskajā vietā bez pasniedzēja tiešas līdzdalības. Valsts mācību iestādēs sarūpētie mācību tehniskie līdzekļi ir valsts naudas tēriņu rezultāts, tādēļ potenciāli valsts pārziņā ir rūpēties par to efektīvu izlietojumu jeb vismaz aicināt kopīgi īstenot tehnoloģiski komplicētas mācību programmas. Zināšanas nerodas diktāta ietekmē. Šāda atziņa kā galvenā minēta Eiropas _Photonic21_ ekspertu grupas vērtējumā par fotonikas nozares attīstību un redzējumu Eiropā. Vai pie mums vajadzētu būt citādāk, vai pie mums pietiek tikai ar tām, kuras var rasties kāda diktāta ietekmē?