Pašas izveidots fenšujs
Vitas īpašumam Jaunciemā no paša sākuma esmu tikpat kā klāt stāvējusi. Atceros, kā te viss bija pirms deviņiem gadiem. Vita priecājās – "mana paradīze, beidzot man ir māju sajūta". Tā sapņu zeme bija no vecīšiem nopirkta sen neapdzīvota māja ar šķību un cauru jaumtu un grīdām, savecējusi pirtiņa, guļbaļķu šķūnītis un vecs ābeļdārzs. Līdz pilsētai pusstundas brauciens, bet te aiz žoga mūžamežs, klusums un miers, netālu ezers. Viena otrai pretī raugās skaista dzīvojamā māja ar terasi un viesu māja ar pašas Vitas uzbūvētu terasi. Vita smej: "Te bija neliela izgāztuve, tagad ir mans kolosālais fenšujs."
Ko var paveikt stipra sieviete ar misijas apziņu? Pat zinot Vitu, man grūti noticēt tam, kas manā acu priekšā. Romantiskais krāšņais, neuztūnētais dārzs ir vasaras pašā plaukumā. Vitas pārliecība: "Māju var uzcelt pāris gados, bet labs dārzs prasa laiku. Tagad te aug viss, ko ieraudzīju, kas man patika – dzeltenais ceriņš, koka hortenzija, nokarenā lapegle, sudrabegle, ciedrs, dažādi ogu krūmi un daudz kas cits. Viss tapa soli pa solim, pa mazbišiķītim. Koki un augi ir saraduši, viņus vairs nedrīkst šķirt – tā ir kā savdabīga laulība."
Viss, kas puikam vajadzīgs
Ar deviņu gadus veco Renāru šajā reizē neiepazinos – puika uzturas vasaras nometnē, mājās atbrauc tikai brīvdienās. Vita viņu adoptējusi pirms četriem gadiem. "Pagāja laiks, pirms zēns pa īstam sāka mani pieņemt. Katrai medaļai ir divas puses. Zinu, ka adoptēts nekad nebūs līdz galam tavs bērns – pietrūkst šā unikālā prenatālā perioda, kad bērniņš vēderā iepazīstas ar sevis izraudzīto mammu un mamma iepazīstas ar bērniņu. Saprotu, ka nebūšu Renāra īstā mamma, tikai likumīga, bet, cerams, laba un izcila mammas aizstājēja. Iespējams, viņš mani nekad nemīlēs kā savu īsto mammu. Iespējams, ka mīlēs. Un vienmēr pāri visam ir cerība, ka viss būs labi. Kad to sāc saprast un kad vairs neko negaidi, sākas cita līmeņa veiksmes stāsts, un labajos brīžos esmu absolūti piepildīta un laimīga. Es vienmēr būšu Renāra draugs, padomdevējs. Mēs daudz sportojam, bija daiļslidošana, balets, futbols, basketbols, riteņbraukšana. Piecu gadu vecumā, kad Renāru satiku, viņš vēl nepazina burtus un neprata lasīt, bet ļoti drīz to visu apguva un tagad lasa tekoši, es pat teiktu, izcili savam vecumam. Renāram garāžā ir izveidota sava radošā darbnīca, kā puika bez tās? Darīšu visu, lai Renārs būtu vesels, laimīgs un dzīvē nostātos uz kājām. Par katru mazo sasniegumu pielieku sev ordeni."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 12. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!