Bija sasnidzis balts sniegs. Pēc dažām dienām tas nokusa, un atklājās, ka mīļdzīvnieki bija kakājuši ne tikai ceļa malās, bet arī uz gājēju ietvēm. Cilvēkpasaule atkal piegānīta, un atkal jākāpj brūnajā žļurgā! Nerunāšu par to, ka šāda rīcība vairo cilvēku netīksmi pret suņu saimniekiem.
Man saka – necepies, rau, arī Parīzē suņi pietaisījuši promenādes, ka nav kur kāju spert. Es pretī – toties Spānijā ir citādi, kad aktīvistiem izdodas noskaidrot suņa saimnieku, viņi ekskrementus, glītā bandrolē iesaiņotus, nevīžīgajiem dzīvnieku īpašniekiem nosūta pa pastu.
Ko lai darām mēs? Policija nepalīdzēs, kaut mierīgi varētu no vainīgajiem ieturēt MK noteikumos paredzētos 250 eiro.
Varbūt paņemt suņa saimnieku pie rokas un likt pabradāt pa sava mīluļa kakām? Lamāsies? Lai! Daudz ko esam dzirdējuši, kad aizrādām par acīmredzamo. Arī to, ka, lūk, tieši todien aizmirsis mājās maisiņu, ka tuvumā nav urnas izmešiem, ka sūdu čupa ir mēslojums zemei, ka galu galā savākt kakas ir sētnieka darbs.
Nē, domāju, jāturpina vien vākt vismaz aiz sava suņa. Vākt un cerēt, ka tie, kuriem kaku būšanas estētiskā, ētiskā un higiēnas puse ir sveša, reiz sapratīs, ka nedzīvojam sādžā.
Tikai izturēt! Tikai nepadoties un nenonākt pie atziņas – nu tad es arī vairs nevākšu!
Taņa
Gatis
trusis nejaukais